Juris Simanovičs - Koncerts Tu jau zini kur

Jura Simanoviča koncertus sevišķi biežu apmeklēt man negadās. Šķiet, viņš gan arī nav no tiem mūziķiem, kuri uzstājas gluži katru nedēļu. Tas patiesībā būtu visnotaļ dīvaini, ja ņem vērā, ka Simanovičs pat Latvijas mūziķu vidū ir saucams par introvertu. Tiesa, šajā konkrētajā koncertā viņš uz tā beigām tik ļoti atraisījās, ka pat pēc dažām dziesmām pateica: "Paldies!" Par to, ka koncerta teritorijā var iegādāties arī Simanoviča plates, gan publiku informēja kāds no viņa pavadošā ansambļa biedriem. Jā, Simanovičs tagad, kā šķiet, mēdz uzstāties nevis kā "Bērnības milicijas" solists un arī ne kā solomākslinieks (proti, cēlā vientulībā), bet ar kolektīvu, kas nes "Bez grēka ieņemto" vārdu. Tas, savukārt nozīmē, ka šai grupai ir idejiskas pretrunas ar citu man tīkamu kolektīvu - "Grēcīgajiem partizāniem". Vienlaikus - "Grēcīgie partizāni" un "Bērnības milicija" kaut kādas kopīgas sociālisma notis raisa, līdzīgi kā grupas "Rīgas Modes" sākotnējais nosaukums "Komjaunatne". Savukārt, šī apraksta plūdums vai tā trūkums liecina par to, ka šobrīd iet Vilcieniņu meistarības trešā pārspēle, savukārt trešā vīna pudele tūlīt tiks vērta vāļā, kas kaut kādā mērā veicina radošumu, bet kaut kādā arī to ietekmē.

Aivars Kļavis - 11 stāsti par vīriešiem

Aivars Kļavis šīs grāmatas ievadā apgalvo, ka latviešu literatūra lielā mērā ir literatūra par sievietēm un te, lūk, viņš ar šo stāstu krājumu pievēršoties retāk aprakstītajai cilvēces daļai - vīriešiem (vienlaikus gan atzīstot, ka vīrietis kā izpētes objekts ir garlaicīgs). Protams, šajā apgalvojumā ir sava deva ironijas, iespējams, pat tikai ironija, turklāt patiesībā pat ne visi šie stāsti vispār ir par vīriešiem, līdz ar to ticēt Kļavim noteikti nevajadzētu. Bet vismaz vienā viņš ir patiess - grāmatā patiešām ir vienpadsmit stāsti. Mēģināšu tad nu atstāstīt, kas man no katra no tiem palicis atmiņā.

Juris Zvirgzdiņš - Atgriešanās Itakā

Pēdējos gados Jura Zvirgzdiņa grāmatas ir sanācis lasīt ļoti daudz - Esterei esmu izlasījis priekšā teju visas grāmatas par Lāci Tobiasu, kā arī vēl virkni citu viņa bērniem paredzēto grāmatu. Nav tā, ka es būtu pārmērīgs šo grāmatu cienītājs (manuprāt, Zvirgzdiņa bērnu grāmatas sirgst ar vienveidību, plus pārāk daudz tajās ir visādu slavenību epizodiskās lomās; kā izrādās, latviešu valodā sakarīga tulkojuma vārdam "cameo" nav), bet vismaz varu teikt, ka tēmu pazīstu. Cik saprotu, pieaugušajiem paredzētajā prozā Zvirgzdiņš vismaz sava mūža pēdējās desmitgadēs sevišķi aktīvs nebija, un "Atgriešanās Itakā" viņa daiļradē bija drīzāk izņēmums, nevis likumsakarība. Tomēr jau pirmajā krājuma stāstā es sapratu - šis ir tas pats Zvirgzdiņš, kas stāstos par Tobiasu pamanījās allaž iepīt kādus ievērojamus vēsturiskus personāžus vai pasaku tēlus. Proti, stāstā "Maiņa" viņš atsaucas gan uz paša radītiem varoņiem, gan svešos literāros darbos mītošiem, izspēlējot veco sižetu "literārs varonis apciemo savu autoru" un to izspēlējot grāmatu par Tobiasu manierē, proti, darbību uz priekšu virzot formā - reku vēl pārītis zināmu personāžu, viņi līdzšinējos varoņus aizvedīs vēl gabaliņu tālāk.

Inga Žolude - Santa Biblia

Ar Ingu Žoludi (proti, viņas daiļradi) esmu jau nosacīti pazīstams, izlasījis romānu diloģiju "Silta zeme" / "Materia botanica", bet "Santa Biblia" mani tāpat pārsteidza nesagatavotu. Šī grāmata ir vairāk vai mazāk skaitāma pie antiutopiskas zinātniskās fantastikas, darbībai risinoties ne gluži skaidrā, bet pavisam noteikti ļoti pretīgā pasaulē, pat pretīgākā par to, kurā dzīvojam mēs. Sajūtu līmenī šis ir kaut kas pa vidu starp "The Handmaid's Tale" pasauli un seriālu "Black Mirror", tikai ar ļoti lielu uzsvaru uz sieviešu pazemošanu un izkropļošanu, un vismaz mani kā lasītāju Žoludes pieeja ne pārāk uzrunāja. Es vispār esmu no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka viņi tāpat gana labi zina, cik realitāte ir nejauka, lai nebūtu nepieciešams par to papildu pārliecināties - es nekad neskatos Internetā video, par kuriem teikts, ka to saturs tevi šokēs un būs atbaidošs (piemēram, "Dzīvnieku brīvības" filmētos materiālus kažokzvēru fermās), un arī grāmata, kurā parādās, piemēram, nogrieztu klitoru kaudzes, sievietes, kurām izsit zobus, lai viņas labāk varētu veikt orālo seksu, un tamlīdzīgas izcili atbaidošas detaļas, galīgi nav tāds saturs, ko es labprāt lasu. Salīdzinoši pat Gunta Bereļa Vārdiem nebija vietas ir simpātiskāka grāmata nekā "Santa Biblia".

Keitija Bārbale - Koncerts Tu jau zini kur

Sestdienas vakarā man bija pat divas lokācijas, kur vēlējos būt koncertos par spīti tam, ka pēc Lūša skrējiena labprāt būtu izvēlējies arī vakara pavadīšanu dīvānā. Izvēle bija starp Keitiju Bārbali/Juri Simanoviču un grupu "Nielslens Lielsliens" (sasodīts, cik grūti iegaumējams un izrunājams ir tas "Židrūna" pēcnācējs!). Beigās izšķīros par labu Tallinas ielas kvartālam un dziesminiekiem.

Nora Ikstena - Mīlestība

Kā pēdējā no trim grāmatām, kas ar mani devās tradicionālajā ceļā uz Budapeštu (līdzās Bereļa "...rakstīt..." un Kļavja "Bērēm ar priekšapmaksu" bija Noras Ikstenas stāstu un eseju krājums "Mīlestība".Tas, domājams, ir pēdējais Ikstenas darbs, kuru varēja lasīt, neaizdomājoties par to - kāds ir mans viedoklis par autori kā cilvēku. Proti, tas klajā nāca 2019. gadā, kad līdzās citiem jautājumiem, kuros cilvēkiem var būt atšķirīgi viedokļi, nebija pievienojies jautājums par pandēmijām un personīgo brīvību ierobežošanu. Te droši vien būtu īstā situācija piebilst, ka manis paša pozīcija laika gaitā ir šajā jautājumā liberalizējusies, bet tas attiecas tikai uz tagadnes stāvokli, nevis uz cilvēkiem, kas no sākta gala kliedza: "Es neļaušu sevi čipēt! Vispārībā tādas pandēmijas nemaz nav!!!" Cik saprotu, Ikstena drīzāk meklējama šajā grupā, un par to varu teikt tik vien kā - neesmu fans. Bet ne jau par pandēmiju ir šī grāmata, tā ir par mīlestību.

Guntis Berelis - ...rakstīt...

Grāmatā "...rakstīt..." Guntis Berelis galvenokārt vēršas pie cilvēkiem, kas vēlas rakstīt un turklāt vēl - rakstīt labi. Vienlaikus sāk viņš ar vēstījumu, ka visas grāmatas, kas tev sola iemācīt rakstīt (runa te ir par daiļliteratūru vai vismaz ambīcijam uz daiļliteratūras statusu, nevis, piemēram, par EK Direktīvu rakstīšanu), ir bezjēdzīgas un pilnas ar tukšām, labskanīgām frāzēm. Proti, Berelis lieliski apzinās, ka arī viņa grāmata nekļūs par to, kas tevi padarīs par Jaunraini, un vispār viņš te itin daudz argumentē to, ka tev varbūt nemaz nevajadzētu rakstīt, jo ieguvumu no rakstīšanas nav daudz, bet zaudējumu - gūzmām.

Dace Rukšāne - Ķīpsalas putni

Daces Rukšānes vārds latviešu literatūras kontekstā man ir bijis pazīstams jau sen, bet īsti nevaru atcerēties - kādā tieši veidā. Proti, sen aizmirstībā grimušā avotā bija kāds teikums par Rukšānes darbu "Romāniņš". Manuprāt, šī atsauksme bija drīzāk kritiskā formā, bet pat par to es vairs nevaru galvot, bet tas šķiet ticami, jo diez vai citādi es būtu līdz 2024. gadam nodzīvojis, neizlasījis nevienu Rukšānes darbu. Tiesa, varētu arī gadīties, ka šī kritiskā attieksme (kurai vajadzētu būt nākušai no avota, kam manās acīs ir vērtība, citādi diez vai es būtu tai kaut minimāli pievērsis savu skatienu, varbūt te būs vainīgs Guntis Berelis?) ar laiku pazaudēja sevī ietverto ironiju un patiesībā tas avots bija Rukšāni vērtējis ļoti augstu, līdz ar to objektīvi varu teikt, ka neko vairāk kā kaut kādas aktivitātes soctīklos (un, šķiet, kandidēšanu uz Saeimu) es par Rukšāni nemaz nezināju.

Inga Jēruma - Teātra bērni

Kā tas ir - uzaugt teātra ļaužu ģimenē? Un kā tas ir - pēc šādas pieredzes izvēlēties nekļūt pašam ne par aktieri, ne par režisoru? Uz šiem jautājumiem, kurus sev nekad neesmu uzdevis, atbild Ingas Jērumas "Teātra bērni".

Atgriešanās Višegrādā

Atslēgas vārdi: ceļojumi
Par darba braucieniem es te lielākoties nerakstu, patiesībā vispār par savu darbu sevišķi bieži neizsakos (vismaz pēdējos gadus desmit noteikti), bet šoreiz vismaz dažus triepienus ar vārdu pindzeli atstāšu.