20 Feet from Stardom

Man patīk dokumentālas filmas. Man patīk filmas par rokmūziku. Man patīk dokumentālas filmas par rokmūziku. Vai tas būtu iemesls, lai man patiktu filma "20 pēdu attālumā no zvaigznēm", kas vēsta par bekvokālistu skarbo likteni mūzikas pasaulē? Par to - jaunākajā "Restorānvagona" numurā, tfu, šajā bloga ierakstā.

Sākšu ar labo: šajā filmā uzzināju to, ka ļoti lielā daļā slavenu ierakstu dzirdamas vienas un tās pašas bekvokālistes, neatkarīgi no tā, vai pamatmūziķi būtu, piemēram, Rolling Stones vai Stīvijs Vonders. Un to, ka vienā no visu laiku izteiksmīgākajām redneck mūzikas himnām "Sweet Home Alabama" ir melnādaina bekvokāliste - ar šādām zināšanām varbūt man būs iespēja kādu reizi paspīdēt. Pa lielam tas arī viss.

Filmas vēstījums ir tāds, ka bekvokālistes bieži vien ir nenovērtētas (šķiet, ka tas nav pārsteigums), ka ir ļoti grūti no bekvokālistes statusa izsisties par solo mākslinieci (vēl mazāks pārsteigums), ka mūzikas industrija ir nežēlīga un reizēm negodīga (kas to būtu domājis), ka jebkurš kājnieks grib kļūt par bruņoto spēku virspavēlnieku, bet tikai retajam tas izdodas. Filmas ievadā ir vismaz kaut kāds vēsturiskais ieskats par to, kā melnādainās dziedātājas kļuva par būtisku pop/rokmūzikas sastāvdaļu, bet tālāk filma kļūst arvien haotiskāka un bezmērķīgāka. Mums rāda dažādas dziedātājas, kuras ir piedalījušās nozīmīgos ierakstos un ir mēģinājušas kaut ko sasniegt arī kā solomākslinieces, bet viņām lielākoties nekas nav izdevies. Šķiet, ka filma cenšas man kā skatītājam pateikt - tev vajag būtu viņu žēl. Bet man nav. Es nesaskatu neko dramatisku tajā, ka ne visiem mūziķiem izdodas izsisties lielajā tirgū. Atbilstoši manām zināšanām tikai retajam tas izdodas un ne vienmēr izcilniekiem. Vai Latvijā populārie mūziķi vienmēr ir tie talantīgākie un interesantākie? Nē. Un kas par to? Vai man principā tas būtu nepieciešams, lai uz milzīgiem reklāmas plakātiem būtu redzami Mākens un Šubrovskis? Un vai viņi paši tālab jūtas apvainoti uz sistēmu, ka viņiem nav Raimonda Paula slavas?

Turklāt filmas struktūra ir kaitinoša - tā šķiet vienkārši veidota formātā "mums vajag 90 minūtes materiāla, tad kaut ko rādīsim visā šajā garumā" ar visai mazām rūpēm par to, lai būtu interesanti šo skatīties. Pa reizei kaut ko interesantu pasaka kāds no "lielajiem puikām" - filmā tiek intervēti arī patiešām slaveni mūziķi, tādi kā Stings, Miks Džegers, Brūss Springstīns, Stīvijs Vonders - piem., Džegera izteikums par to, ka ir jau skaisti, ka tu dziedi ooooh un aaah - bet darīt to visa mūža garumā?! Bet kopumā filma ir samocīta, tendencioza (runā par to, ka British Invasion 60.gados galvenā iezīme bija, ka angļu puikas centās izklausīties melni - daļa varbūt arī gribēja, bet diez vai to tu attiecināsi uz "The Who", "The Kinks", Cream un citiem) un vienmuļa.

Un nobeigumā fakts, kas mani šokēja - filmas vērtējums Rottentomatoes lapā ir 99% svaiga, un tā ir saņēmusi Oskaru kā gada labākā doķene. Seriously!?
2014-11-25
5.5
comments powered by Disqus