Kazhes pierakstu burtnīca

Tava mugura ir silta un plata. Uz tās var lieliski apgulties un iemigt. Sapņi klājas viens uz otra, veidojot kupenas. Tu esi manas mājas.
Ludvigs nevēlējās atgriezties. Viss jau bija pieredzēts, viss jau bija zināms. Viss jau bija Ludvigs. Viņš tikai nevēlējās, lai citi traucētu viņam katru pēcpusdienu gulēt tur un uz tās muguras, kā viņš to vēlējās. Prasīgs Ludvigs nebija. Ja viņam kāds vaicātu socioloģiskas aptaujas ietvaros: “Vai jūs esat laimīgs?”, Ludvigs atbildētu: “Divas strīpainas konfektes.” Un viņš nemaz nemelotu. Viņam patiešām garšoja strīpainas konfektes – tajās saldas bijās ar vēl saldāko, baltais ar brūno, viena svītra ar otru. Bet Ludvigs nejutās saprasts. “Slimiķis”, par viņu teica meitenes. “Slimiķis”, par viņu teica puiši.
Ludvigs paņēma no plaukta sviestmaizi, un to apēda. Sviestmaize uz plaukta – tā nav nekāda pretruna. Es vien varu nosaukt vairāk kā simt dažādas situācijas, kurās sviestmaize ļoti dabīgā veidā varētu būt nokļuvusi uz plaukta. Piemēram, sviestmaize bēgusi no likuma. Sviestmaize ir saprātīga būtne no citas dimensijas. Sviestmaizi tur nolicis Ludvigs, lai to nepazaudētu. Viss ir un nav iespējams.
Reizēm Ludvigs ēda arī grāmatas, taču ne pārāk bieži. Ludvigs nebija tāds. Viņš nestāvēja krustojumos un nepiedāvāja pakalpojumus. Piemēram, izklapēt paklāju. Vai nomazgāt logu. Vai veikt anālo stimulāciju. Patiesībā Ludvigam nebija iebildumu pret paklāju klapēšanu. Drīzāk viņam šī nodarbe patika. Tomēr stāvēt uz stūra nav patīkami un nav arī prestiži.
Tā vietā Ludvigs ģērbās melnā un pa reizei aizdomājās par nāvi. Ludvigam piestāvēja melni adīti džemperi. Par to viņš bija drošs. Varbūt ne tieši drošs, bet tā viņam šķita. Ja viņam vajadzētu to apgalvot, liekot pretī lielu naudas summu, varbūt Ludvigam tā vairs nešķistu. Taču neviens no viņa šādu apgalvojumu neprasīja. Vārds “Ludvigs” viņam piestāvēja viduvēji. Giljotīnai Ludvigs nejutās paredzēts. Tā nebija viņa dzīves misija. Kam gan vajag šādu misiju? Diez vai kaut vienam Ludvigam šķita, ka viņa misija bija ļaut savai galvai liegi ievelties grozā un tikt pārdotai kāpostu tirgū par puscenu – kā ne pārāk svaigam eksemplāram.
Kādu dienu, varbūt tieši šo, Ludvigs izdomāja precēties. Un kālab ne? Daudzi izcili vīri bija precējušies, un Ludvigs arī gribēja būt izcils. Ludvigs nebija parasts, tā viņš pats uzskatīja. Kas par to, ka viņam gadiem ilgi visi bija skaidrojuši, ka viņš ir parasts kā vakardienas avīze un kā netīrs sniegs ziemas beigās? Juridiski Ludvigs precēties drīkstēja – nu jau divus mēnešus kā viņam bija godpilnie sešpadsmit. Fiziski viņš varēja – kurš gan fiziski ir tik vārgs, ka nevarētu precēties. Varbūt vienīgi tāds, kas nevar parakstīties, ka viņš precas. Bet gan jau tāda vietā to var kāds cits izdarīt. Materiāli Ludvigs precēties varēja – Ludviga mamma bija populāra seriālu aktrise ar skatuves vārdu “Donna Marija”, bet tēvs amatieru kino kulta režisors un profesionālis – banku aplaupītājs. Pilsētā Ludviga tēvu pat bija iesaukuši par “mazo Grīneveju”. Nevienu lielā Grīneveja filmu viņš gan redzējis nebija, gluži tāpat kā tie, kas viņu par mazo dēvēja. Vienkārši Ludviga tēvs bija neliela auguma vīrs vārdā Frenks Grīnevejs.
No visas karaļvalsts līgavas Ludvigu raudzīties nesabrauca. Ja viņš būtu ielicis Internetā sludinājumu, varbūt arī būtu atbraukušas. Taču Ludvigs Internetam neuzticējās, būdams pārliecināts, ka tajā var iepazīties tikai ar meitenēm, kuras par pārmērīgu ēdelīgumu atskaitītas no sumo pulciņa un no meitenēm, kuras tikai virtuāli ir meitenes, bet fiziski ir puiši. Pamats šādam uzskatam viņam patiesībā arī bija – meitene, ar kuru viņš bija sarakstījies divu gadu garumā un kuru viņš bija uzaicinājis uz savu sešpadsmito dzimšanas dienu, izrādījās 150 kilogramus smags boj-skauts vārdā Orsons.
Nezinot labāku padomu, kā sameklēt sev līgavu, Ludvigs lūdza mammas padomu. Un mamma viņam atrada burvīgu meiteni no trūcīgas ģimenes, kas jaunākajā augstas kvalitātes daudzsēriju filmā, kurā ļauno pamāti atveidoja Ludviga māte, spēlēja istabenes neglīto pusmāsu no laukiem. Viņu mīlas stāsts bija īss un kaislīgs. Tas ilga precīzi septiņas minūtes un divpadsmit sekundes, taču tad Končitai bija jāskrien uz filmēšanos, un viņi vairs nekad netikās.
Neatradis palīdzību no mammas puses, Ludvigs izlēma parūpēties par sevi pats, un lūdza tēva padomu. Bija jau zināms, ka Grīnevejam senioram bija daudz pazīšanos dažādās aprindās un gan jau arī jaunas meitenes viņam bija zināmas. Un patiesi – Selīna bija skaistākā meitene, kādu Ludvigs jebkad bija redzējis. Viņas mati bija melni kā rgb(0,0,0) un viņas āda bija maigi rozīga kā rgb(255,217,233). Viņa dziedāja kā Šopēns un dejoja kā Šopenhauers (no kā var saprast, ka Ludvigs nekad viņu nebija redzējis ne dziedam, ne dejojam).
Notika šādās situācijās paredzamais – ātra saderināšanās, attiecību saraušana ar ģimeni, radu lāsti. Ludvigs bija ļoti dusmīgs uz savu tēvu, ka viņš pameta ģimeni šīs Selīnas dēļ. Taču viss beidzās laimīgi – izrādījās, ka Selīna bija nepilngadīga. Frenks Grīnevejs nokļuva cietumā un visai ātri nomira no kādas pilienu veidā transmisīvas slimības. Ludvigs mantoja visu tēva banku aplaupīšanas biznesu, kas viņu padarīja par visas tālākās apkārtnes iekārojamāko līgavaini, un viņam pat nenācās likt sludinājumu Internetā. Meitenes bariem lauzās pie Ludviga, demonstrējot viņam savas spējas vērpšanā, aušanā un tenku stāstīšanā. Bet Ludvigam bija zudusi interese par pretējo dzimumu.
Beigu beigās viņš aizbrauca uz Kanādu un kļuva par malkascirtēju. Ludviga māte turpināja filmēties seriālos līdz 83 gadu vecumam, kad saslima ar alkoholismu un desmit gadu laikā sabeidza savu veselību, nomirstot astoņpadsmit gadus pēc šī teksta sarakstīšanas brīža. Končita pameta aktrises karjeru, dzemdēja astoņus bērnus un visus tos pārdeva neauglīgiem miljonāru pāriem, paralēli vadīja trušu audzētavu un, cik man zināms, vēl ir dzīva. Selīna dažus gadus pavadīja Tibetā, meditējot par velti izšķiesto dzīvi, un divdesmit gadu vecumā izdarīja pašnāvību, aizrijoties ar sava mīļākā mēli. Ludviga tēvs joprojām ir beigts un gaida pastaro tiesu.