Skrūve

2006-03-01

“Skrūve ir visa pirmsākums,” padomāja Pēteris Līvlunds, savos mazliet taukainajos un viegli tuklajos, taču kopumā labi koptajos pirkstos virpinādams apmēram puscentimetru garu krustiņa veida skrūvi ar neasu galu. Konkrētais skrūves eksemplārs bija palicis pāri pēc tam, kad Pēteris Līvlunds bija salicis atpakaļ kopā savu daudz cietušo datoru.
Tas, ka pēc izjaukšanas un salikšanas skrūves kā likums paliek pāri, Pēterim Līvlundam nebūt nebija noslēpums. Savas dzīves nu jau trīsdesmit četros gados Pēteris Līvlunds bija izjaucis ne vienu vien mehānisku, elektrisku un elektronisku iekārtu. No visām daudzajām dekonstrukcijas epopejām Pēterim Līvlundam vislabāk bija palikusi atmiņā viena no pirmajām. Kad Pēterim Līvlundam bija apaļi seši gadi, viņa vectēvs, Pēteris Līvlunds visvecākais, bija saņēmis no valsts dāvanā jaunākās paaudzes daļēji pneimatisku kājas protēzi. Mazo Pēteri Līvlundu jau šajā vecumā tehniskas ierīces bija ieintriģējušas un reiz, izmantojot vectēva iekrišanu alkoholiskā miegā (kas, patiesību sakot, nebija reta situācija Pētera Līvlunda visvecākā ikdienā), viņš bija paamnījies vectēva daļēji pneimatisko protēzi nomontēt nost un rūpīgi izpētīt tās konstrukciju. Zināmas problēmas gan radās ar pneimatiskās protēzi salikšanu atpakaļ kopā, taču varonīga darba rezultātā, izmantojot dažādas mājās atrodas pirmās nepieciešamības lietas, kāja tika atjaunota gandrīz sākotnējā kondīcijā. Taču diemžēl centrālais vārds šajā situācijā bija gandrīz. Iespējams, zināma loma šajā situācijā bija tam, ka Pēterim Līvlundam tā arī neizdevās atklāt, kur būtu iestiprināmas vairākas skrūves.
Tālākos notikumus atcerēties Pēterim Līvlundam nepatīk. Ja kāds viņam par šo lietu mēģina vaicāt, parasti Pēteris Līvlunds atburkšķ pretī kaut ko tamlīdzīgu: “...visi nomira... nu, nodega ciemats... vai nav vienalga...”
Kas lai arī nebūtu toreiz noticis, interese par tehnikas uzbūvi Pēterim Līvlundam līdz ar to nezuda. Vēlākos gados viņš tika izjaucis vairākas veļasmašīnas, sava kaimiņa Olafa Hendersona datoru, kaut kur laukos atrastu sviesta kuļamo iekārtu, trīs velosipēdus, vienu mopēdu, elektrisko zāģi “Husqwarn”, divus nezināmas izcelsmes automātiskos ieročus, vienu saliekamo nazi, kādas nelielas pilsētas maketu, sava kaimiņa Olafa Hendersona traktoru, vienu tipogrāfijas iekārtu, vairāk kā desmit meistara Gambsa krēslus, neskaitāmus tūkstošus lodīšu pildspalvu, septiņdesmit divus dažādu izmēru un veidu pulksteņus, divpadsmit televizorus un sava kaimiņa Olafa Hendersona sievu Ingrīdu.
Vairumā gadījumu Pēterim Līvlundam izdevās izjauktās ierīces salikt arī kopā, ne velti viņš bija ar izcilību pabeidzis Gēteborgas tehnoloģiju universitāti nu jau vairākus gadus strādāja par elektrotehnikas inženieri lielā un respektablā uzņēmumā. Protams, bija viņam gadījušās arī neveiksmes. Ingrīda Hendersone bija spilgtākais piemērs, taču arī par to Pēteris Līvlunds parasti nerunā. Zināms vienīgi tas, ka Olafs Hendersons neilgi pēc šī notikuma mīklainos apstākļos pazuda, atstājot tikai zīmīti bērniem “Es aiziešu uz veikalu”.

Jautājums par to, cik liela nozīme skrūves vadmotīvam ir Pētera Līvlunda dzīvē, pagaidām nav atbildēts. Un, ja pavisam godīgi, es tā padomāju – varbūt lai tā arī paliek. Vai nav vienalga, kāpēc viņš izjauca savu datoru un kāpēc šis dators bija tik daudz cietis? Situācijā, kur uz spēles var izrādīties mana dzīvība, kaut kādas niecīgas skrūves lai paliek vien saliktas tukšā sērkociņu kastītē un nevienu netraucē. Ja psihologi, psihiatri vai tiesu medicīnas eksperti vēlas noskaidrot kaut ko precīzāku par Pētera Līvlunda motīviem, lai viņi tā dara, bet es tikām labprātāk pieteikšos liecinieku aizsardzības programmā.