Kazhes pierakstu burtnīca

Stāsts par vienu no savdabīgākajām rokgrupām, kas jebkad minusi un patērējusi Anglijas zāli, sākās 1983. gada maijā. Džons Kāstavejs, frizieres un ārpusdienesta seržanta dēls, nupat bija pametis kārtējo augstskolu, par kur vēl pirms gada viņš bija pārliecināts, ka tajā viņš spēs atrast savu īsto un vienīgo Es. “Nē, interjera dizains tomēr nav man radīts,” pirms nedēļas Džons bija izklāstījis savu sāpi nejaušam pabā satiktam pusmūža īram. “Man nepieciešams plašāks lidojums, kaut kas tāds, ko krēslu un galdu izvietošana man nevar sniegt. Pie tiem galdiem sēž tikai resno birokrātu izdrāztās pakaļas, tas nav mans aicinājums, ar kaut ko tādu nodarboties.” Īrs tikai pasmīnēja, nolamājās par to, ka pie visa vainīgi katoļi un protestanti. To pateicis, indiešu izcelsmes īru patriots aizsteidza uz tualeti, atvieglināt kuņģi.
Džons Kāstavejs par savu pusnakts sarunu krogū bija uzreiz piemirsis, taču šorīt, kad viņš atklāja, ka viņu no Selfordas universitātes viņu vai nu visā drīzumā atskaitīs, vai arī viņš pats var aiziet ar skaļu blīkšķi, apziņa par augstākiem dzīves mērķiem viņā atgriezās.
Pēc skaļākas vārdu pārmaiņas un draudiem no dekāna puses panākt, ka Kāstavejs nekad un nekur vairs nestudēs, Džons aizdevās uz biljarda zāli, kurā viņš un pāris viņa čomu bija regulāri viesi. “Velns, ja tie pautu laizītāji vēl kādreiz mani ievilks savās ķetnās, tad tik es viņu sasvīdušās smadzenes izmasēšu,” Kāstavejs atstāstīja savas nedienas Polam Ņūmenam-Gaskoinam, vēl vienam bēdu brālim no Braitonas. Polu pastāvīgi vajāja dažādas neveiksmes. Pavasara sākumā viņu kaut kādas mazpilsētas centrā bija notriecis zirgs, nedaudz vēlāk Pola līgava aizbēga uz Čikāgu ar kaut kādu amerikāņu fermeri, no darba rūpnīcā viņu izmeta štatu saīsināšanas dēļ un klāt pie visa Gordons Smits “Braitonai un Hovai” nespēja iesist vārtus kausa fināla papildlaika pēdējās sekundēs. Zināmā mērā tieši tas Ņūmenam-Gaiskonam sagādāja vislielākās ciešanas. Sezonā, kad Braitonas komandai nācās atstāt pirmo divīziju, gribējās vismaz kaut kādu mierinājumu, taču vispirms Smits un pēc tam vēl Mančestras United atbildes spēlē Braitonas “kaijas” pārstrādāja vistu pastētē ar 4:0. Kāds tur vairs brīnums, ka Pols nespēja vairs atturēties no dzeršanas arī dienas pirmajā pusē?
“Klau, vecais, a varbūt dibinām grupu? Sievietes mūs gribēs bez naudas, dzert varēsim uz velna paraušanu, nekāda vairs darba rūpnīcās, nekādas studēšanas, nekādas nepieciešamības pirkt “Kane” žurnālu, lai varētu izbaudīt tādu kārtīgu bloody spanking,” zināmā mērā sapņodams izteicās Kāstavejs. “Tu, šķiet vecais, es` ar urīnu smadzen`s laukā izmīz`s,” gudri atbildēja Pols, “kādu sūda instrumentu tavs spēlē? Tava balss ir sliktāka nekā Sidam Višesam, kaut viņš ķelli jau kad nolicis. Jā, mani vienreiz gandrīz paņēma par Who buņģieri, kad draudzene trakajam Mūnam nepagatavoja šķiņķi ar olām un viņam nācās pārrīties tabletes. Bet priekš kam man tu vajadzīgs? Pols Ņūmens-Gaskoins arī pats par sevi var būt sasodīti lieliska grupa.”
Kāstavejs kādu mirkli padomāja, malkodams draņķīgu alu, un tad atbildēja: “Tu, Zābakgalva, nekad nevarēsi pats izveidot grupu. Tu sevi pašu nevari izveidot. Tev vajadzētu klāt kādu tādu kā mani, kas tevi bakstīs un kaustīs, lai tu zinātu, ko un kad tev kā darīt. Pie bungām tu varbūt patiešām esi gandrīz Bonams, gandrīz Mūns, gandrīz Votss, par Polu Kuku nemaz nerunājot, taču tev nav nedz harismas, nedz sajēgas. Varbūt visi kārtīgi buņģieri arī beidz, aizrijoties ar paša vēmekļiem, bet viņi to vismaz dara ar stilu, kamēr tu... tu pat nomirtu kaut kā tizli kā pēdējais nīkulis. Pie velna, ka es nemāku dziedāt, tavuprāt visiem ir jābūt tādām balsīm kā pediņiem no Spandau Ballet? Man vienkārši ir citāda balss, nekā pārējiem.”
Pols un Džons vēl kādu stundu palamājās par to, kurp virzās mūzika, ja pašā Anglijas topa virsotnē ir varējuši nokļūt melnie amerikāņu nīkuļi no “New Edition”, bet viss beidzās, kā jau kārtīgam dzertiņam pienākas – apgāzti pāris galdi un trīs piekauti ķīniešu tūristi. Nākamo rītu Pols un Džons sagaidīja policijas iecirknī, kur arī radās grupas nosaukums. Vispirms Pols piedāvāja nosaukt grupu par “Shit Beetles” (mēslu vabolēm), taču Džonam šāds variants likās pārāk rupjš. Tad Pols ierosināja variantu “Cock sucking bastards” (gaiļus zīdoši ārlaulības bērni), taču arī pret to Džons iebilda. Vēl tika izskatīti varianti “Slutty nitwits” (nevīžīgie muļķi), “Ass eaters” (ēzeļu ēdāji), “The New Sex Pistols” (jaunie dzimumsakaru ieroči) un “The fucked-up fuckers” (stulbie stulbeņi), taču arī visi šie varianti tika noraidīti. Visbeidzot arī Džons izteica savu versiju: “The Black Castanets” (melnās kastaņetes). “Tu vari man nepiekrist, bet tas ir vienlaikus stilīgi, jo kastaņetes – tās tev nav nekāds sintezators, un bīstami – jo tās ir melnas, ko teiksi?” Pols atļāvās visai atklāti nepiekrist: “Tas ir sūda variants un tikai tāds sūds kā tu varētu līdz tādam aizdomāties – melnās kastaņetes! Kas ir dzirdējis par tādu lietu kā melnām kastaņetēm? Kastaņetes nekad nav melnas!” Tā arī radās grupas nosaukums - “Castanets are never black!” (kastaņetes nekad nav melnas).
Dažas nākošās nedēļas pagāja, meklējot grupai papildu dalībniekus. Bundzinieks ar personības problēmām un nekam nederīgs dziedātājs, protams, ir labs sākums grupai, tomēr ar bungām un vokālu vien par slaveniem nekļūt. Teikt, ka uz “Al`s ale” krodziņā izlikto sludinājumu “Supergrupa meklēt ģitāristu un vēl kādu labu mūziķi” būtu atsaukušies bariem talantīgu izpildītāju, būtu liels pārspīlējums. Nesen gan Internetā parādījās informācija, ka kā viens no kandidātiem bija pieteicies tolaik vēl tikai sešpadsmitgadīgais Noels Galahers, taču īstu apstiprinājumu šī informācija nav guvusi, tā kā pats Galahers, kad Vh1 žurnālists viņam jautāja par viņa attiecībām ar “Castanets are never black!” atbildēja, ka tajos gados viņš esot dzēris kā jūrnieks un ka pilnīgi iespējams, ka viņš pat esot pārgulējis ar Dīteru Bolenu no “Modern Talking”, tik maz viņš atceroties no astoņdesmitajiem gadiem.
Tomēr “Castanets are never black!” neiegāja vēsturē kā grupa, kurā slavens kļuva Noels Galahers. Nē, protams, ka vismaz Bārnslejas apvidū Noels Galahers kļuva pazīstams, kad viņš spēlēja ar “The gospel queers” dažādos lauku pasākumos, un arī šai slavai viņš varēja pateikties tikai un vienīgi savam vārda un uzvārda brālim no “Oasis”.
Taču gluži bez ģitārista “Kastaņetes” nepalika. Kad abi grupas dibinātāji bija jau praktiski atmetuši idejai kļūt par pasaules megazvaigznēm ar roku, savu ģitāras spēles māku viņiem piedāvāja kāds paresnāks vīrs vārdā Toms O`Millers. Toms O`Millers bija 54 gadus vecs un jau 30 gadus pasniedza vidusskolā ģeogrāfiju, bet no darba brīvajā laikā praktizēja ģitārspēli, spēlējot līdzi sešdesmito gadu platēm. O`Millera interese mūzikā bija apstājusies kaut kad “Herman`s Hermits” slavas virsotnes laikā, līdz ar to smagais roks, panki un jaunais vilnis viņam bija apgājuši ar līkumi, taču “Kastaņetēm” tas nekādā ziņā netraucēja.
Kāpēc Toms O`Millers izlēma kļūt par “Kastaņeti”, tā arī līdz šim nav ticis noskaidrots. Viņa kādreizējā mīļākā Betija Snijdere laikrakstam “The Sun” izteicās, ka O`Millers esot bijis cilvēks, kas vienmēr esot gribējis vairāk, nekā viņam bijis un ka viņa raksturs esot bijis ideāli piemērots, lai spēlētu grupā. Jāatzīst, ka ar raksturu O`Milleram viss varbūt bija kārtībā, taču veselība viņam gan bija tāla no ideālas un reti kurā grupā bija ģitārists ar tik spēcīgu aizdusu un tik pliku pauri (protams, mūsdienās, kad pat Bono jau pārkāpis piecdesmit gadu slieksnim, veci rokmūziķi nav nekāds retums, taču astoņdesmito sākumā pat Pols Makartnijs bija relatīvi jauns).
Vēl pirms grupas pirmā mēģinājuma Džons Kāstavejs sacerēja pirmo “Kastaņešu” dziesmu, kurai viņš pats paredzēja starptautiska megahīta statusu. Protams, ka tā bija leģendārā “Loving you is so cool”. “Al`s Ale” tālaika īpašnieks Rašīds Hačaturjans atceras pirmās dziesmas tapšanu: “Vienu dienu Džonijs ieradās pie manis jau pilnīgi pārdzēries un viņa acīs bija asaras. `Es nekad nekļūšu par Mārvinu Geju!` viņš pinkšķēja kā kristiešu sieviete, `es nespēju sarakstīt nevienu dziesmu`. Zinādams, ka tas ir vienīgais praktiskais līdzeklis, es Džonijam mazliet iekrāvu pa mūli, un pēc desmit minūtēm viņš jau bija sacerējis `Loving you is so cool`.”
Patiešām, pārsteidzoši, kā no Kāstaveja līdz šim tukšās galvas varēja iznākt kaut kas tāds kā “Loving you is so cool”. Jau pirmās rindas: “I`ve been alone for a long long time/ Since I went sober a week ago/ No more drinking you with or without lime/ Since I went sober a week ago” tik perfekti atklāj visas izjūtas, kas tolaik bija pārņemušas Kāstaveja prātu. Protams, grupas nelabvēļi pēcāk apgalvoja, ka “Loving you is so cool” esot tikai vārdu savārstījums, kas uzlikts virsū vecajai labajai dziesmai “No milk today”, taču domājams ikvienam ir skaidrs, ka šādas runas varēja palaist tikai totāli nelabvēļi.
Pirmie grupas mēģinājumi notika Toma O`Millera skolas sporta zālē, kura piedzīvoja visus brīnumainos jam sessions, kas deva pasaulei tādus neaizmirstamus gabalus kā “Ode to hangover”, “Dirty Magazine Romance”, “Oooh I love you so”, “Satan is a kraut” un virkni citu melodiju, kuras paliek atmiņā uz mūžīgiem laikiem. Jā, arī par šīm dziesmām tika apgalvots, ka tās esot aizdomīgi līdzīgas tai pašai “No milk today”, taču te būtu loģiski uzdot jautājumu – un kur šajās dziesmās ir pieminēts piens? Vai “Satan is a kraut” tekstā par to kā sātans uzvelk šortas un ēd Oktoberfestā cīsiņus kaut kur parādās piens? Vai varbūt “Oooh I love you so” nav veltīts kādai anonīmai Mančestras prostitūtai, no kuras Toms O`Millers saķēra gonoreju, bet gan piena trūkumam Lielbritānijā? Gribas vienkārši smieties par šādiem apgalvojumiem.
Kā lai arī nebūtu, visai drīz pēc grupas dibināšanas notika pirmais tās koncerts. 1983. gada septembrī “Kastaņetes” uzstājās ballītē O`Millera skolā. Kamēr vairums audzēkņu bija stāvā sajūsmā, it īpaši pēc dziesmas “The masturbating teacher” (kaut ko sliktu darošs skolotājs) izskanēšanas, tad skolas vadība gan nebija sajūsmā un Tomam O`Milleram nācās darba vietu pamest. Tomēr uz to laiku viņš bija kļuvis jau par pietiekami pazīstamu mūziķi, lai tas viņu pārāk neuztrauktu. O`Millers pārvācās dzīvot pie kādas savas bijušās skolnieces, kas nupat bija sasniegusi 16 gadu vecumu, un sāka visā pilnībā izbaudīt rokmūziķa dzīvi. Tā kā Megijas Smitas tēvs bija savā apgabalā pazīstams viskija rūpnieks, Toms O`Millers no trūkuma necieta. Leģenda vēstī, ka ik dienu bijušais matemātikas skolotājs izdzēra vairāk kā litru ugunīgās dziras un atņēma nevainību vismaz trim skolniecēm. Protams, ilgi tas turpināties nevarēja un pēc tam, kad 15 gadīgā Betija Snijdere palika stāvoklī, viņas vecākie brāļi Tomu O`Milleru pakāra priedē.
“Kastaņetēm” O`Millera nāve bija pamatīgs trieciens. Grupa nupat bija tikai iekarojusi popularitāti Mančestras klubos, kad tā pazaudēja savas radošās ass kodolu. Labi, varbūt patiesībā radošās ass kodols bija Džons Kāstavejs, taču viņš, kā zināms nemācēja dziedāt, tāpēc koncertos bieži Toms O`Millers uzņēmās arī vokālista funkcijas, kamēr Kāstavejs taisīja dažādus piedauzīgus žestus publikas virzienā. Vienu brīdi Pols un Džons pat apsvēra domu atmest mūzikai ar roku un kļūt par datorhakeriem, taču Betija Snijdere pārliecināja viņus, ka Toms būtu vēlējies, lai grupa turpina pastāvēt.
Nav zināms, kā tieši tas notika, bet par jauno “Castanets are never black” ģitāristu kļuva Betijas Snijderes vecākais brālis Veslijs. Veslijs Snijders līdz divpadsmit gadu vecumam bija dzīvojis Surinamā, kur viņš bija apguvis ģitārspēli no kāda karjeru beiguša holandiešu futbolista. Pirmajā jaunā sastāva Kastaņešu koncertā, kas notika kādas Mančestras rūpnīcas direktora jubilejas svinībās, skatītāji vispirms jaunā ģitārista parādīšanos uzņēma ar svilpieniem, bet pēc tam pievērsās uzkodām. Tomēr visai drīz arī Veslijs Snijders spēja iekarot popularitāti.
Līdz ar viņa parādīšanos ievērojami mainījās grupas skanējums. Jebkāda līdzība ar “Herman`s Hermits” ātri vien pazuda un to aizstāja Boba Mārleja kults. Slavenā jamaikieša juristi pat iesūdzēja Kastaņetes par to, ka viņu dziesma “Ode to hangover” esot atklāts “No Woman no Cry” plaģiāts, taču, izmantojot vecāku tiesas atzinumu, ka šī dziesma ir variācija par “No milk today” tēmu, Kastaņetēm izdevās no lielākām ķibelēm izvairīties.
Par grupu pamazām sāka runāt arī ārpus Mančestras. Tā bija jau uzstājusies gandrīz jebkurā vidēji un pavisam neprestižā vietā, ko šī lielā rūpniecības pilsēta varēja piedāvāt, un agrāk vai vēlāk tai vajadzēja iekarot popularitāti arī citviet Anglijā. Šādā nolūkā Kastaņetes devās tūrē pa dažādām Anglijas skolām un rūpnīcām, kur to sagaidīja ar aizvien lielākām ovācijām un kādā koncertā vidusskolā tai izdevās pulcēt vairāk kā divpadsmit tūkstošus skatītāju.
Bija skaidrs, ka Kastaņetes ir gatavas sava debijas albūma ierakstīšanai. Pēc ilgākām pārrunām grupa vienojās ar “Factory Records” par ilgspēlējošas plates ierakstīšanu. Par albūma nosaukumu tika izvēlēts “Cuntesque pictures” (Kantam līdzīgi attēli). Pēc ieceres albūmam vajadzēja veidot spirāles veida struktūru, kurā katra tēma tiktu atkārtota vairākas reizes, katrā nākamajā kļūstot mazliet primitīvāka. Vairākās avīzēs vēl pirms oficiālā paziņojuma nonāca albūma dziesmu saraksts. Tajā ietilpa gan “vecie” gabali: “Dirty Magazine Romance”, “Oooh I love you so”, “Satan is a kraut”, “Only Beer Today”, kas bija tapuši vēl O`Millera ērā, gan Veslija Snijdera atnākšanas ietekmētās dziesmas “I stabbed the police chef”, “From Jamaica to Manchester” un “Don`t discriminate me”, gan arī vairāku tolaik pazīstamu dziesmu kaverversijas - “Karma Chameleon”, “Uptown Girl”, “Relax” un “Wake me up before yo Go Go”. Albūma ierakstīšanu bija paredzēts sākt 1984. gada 10. jūnijā, taču dienu pirms tam notika kaut kas tāds, kā dēļ “We are `Castanets are never black`” tā arī nekad ierakstīts netika.
1984. gada 9. jūnija rītā Pols Ņūmens-Gaskoins nedaudz iereibis atgriezās no neliela burziņa, kas bija noticis kāda viņa bērnības drauga mājās. Pīterstrītas un Mauntstrītas krustojumā Pols pakrita ielas vidū, kur viņu notrieca bez gaismām braucošs automobīlis, kuram pie stūres sēdēja Betija Snijdere, kas veda mājās savu heroīnu pārlietojušos brāli un divas viņa apkampienos guļošas Betijas klasesbiedrenes. Pols Ņūmens-Gaskoins uz vietas bija pagalam. No pārciestā šoka un no heroīna pārdozēšanas pusstundu vēlāk mira arī Veslijs Snijders, kas pirms nāves vēl paspēja nožņaugt abas apkamptās meitenes. Pārdzīvotā šoka iespaidā Betija Snijdere zaudēja prātu un līdz 2001. gadam nodzīvoja dažādās psihiatriskās klīnikās, kad pēkšņi viņa atguva saprātu un ātri kļuva par sabiedrībā pazīstamu personību.
Džons Kāstavejs par savu grupasbiedru bojāeju uzzināja tikai 10. jūnijā, kad neviens, izņemot viņu neieradās ierakstu studijā. Tā kā viņš apzinājās savu mūziķa dotību ierobežojumus, 1984. gada septembrī, kad visi žurnālisti bija atgriezušies no atvaļinājumiem, viņš sniedza preses konferenci, kurā paziņoja, ka grupa “Castanets are never black” pārstājusi eksistēt.
1985. gadā Kāstavejs mēģināja sapulcināt dažādus pazīstamus Mančestras mūziķus, lai ierakstītu albūmu – veltījumu “Kastaņetēm” un to bojā gājušajiem mūziķiem. Pasākums nojuka, kad atklājās, ka ne tikai nekad nebija ierakstījušas nevienu dziesmu studijā vai koncertā, bet arī mirušie dalībnieki nebija to notis pierakstījuši uz papīra. Džons Kāstavejs notis nepazina un no viņa paskaidrojumiem saprast, kā tieši katra dziesma bija izklausījusies, neviens skaidrāks tā arī netika. Tiesa, slavenā grupa “New Order” kādu laiku koncertos visai regulāri izpildīja “Satan is a kraut”, taču ar laiku tā nomainīja dziesmas tekstu un nosaukumu, kā rezultātā visa saistība ar “Kastaņetēm” tai tika pazaudēta.
Līdz ar to Džona Kāstaveja mūziķa gaitas nebeidzās. Astoņdesmito beigās viņš mēģināja izveidot grupu “The new castanets are also never black”, taču, nespējot vienoties ar jaunajiem dalībniekiem, viņš šai idejai atmeta ar roku. Vēlāk Kāstavejs piedalījās vairākos labdarības projektos, kuros slaveni angļu mūziķi atbalstīja mazāk slavenus angļu mūziķus un uzrakstīja grāmatu “A Castaway`s Castanet”, kurā atklāja daudzus plašākai publikai nezināmus faktus par “Kastaņešu” dzīves aizkulisēm, tai skaitā to, ka Toms O`Millers patiesībā esot bijis homoseksuāls un ar nepilngadīgu meiteņu pavešanu nodarbojies tikai tādēļ, lai apslēptu savu tieksmi pret paša dzimumu. “Kāstaveja Kastaņete” kļuva par salīdzinošu panākumu, it īpaši pateicoties daudzām nepiedienīgajām drukas kļūdām, ko bija pieļāvis grāmatas autors.
2005. gadā Džons Kāstavejs nomira miegā no pārēšanās. Viņa bērēs uzstājās grupa “Oasis” un tās līderis Noels Galahers atklāja, ka, iespējams, viņš esot tas Noels Galahers, kas neesot ticis paņemts par “Kastaņešu” ģitāristu.
Lai gan ir pagājuši jau vairāki gadu desmiti, kopš “Kastaņetes” ir izjukušas, šī savdabīgā grupa nav tikusi aizmirsta. Par spilgtu apliecinājumu tās nozīmei mūsdienās kalpo arī šis referāts, kas sarakstīts priekšmetā “Manas ģimenes vēsture”. Ceru, ka Jums tas patika. Rigoberts Snijders, 15 gadi.