Buffet froid
*sniveling warning*
Kāpēc jēl neviens nekad negrib skatīties manis piedāvātas filmas? Vai patiešām mana gaume būtu tik ļoti pasaulei nepieņemama, ka visi to uzskata par pašsaprotamu, ka manis izvēlētas filmas skatīties nav vērts? Un kāpēc visiem ir iebildumi pret filmām viņiem nesaprotamās valodās, kas jāskatās ar subtitriem? Nez kādēļ, ja runa ir par ķīniešu, japāņu, korejiešu vai vēl kaut kādu citu taizemiešu filmām, subtitri nevienam par traucējumu nešķiet. Nu, labi, čehu kino neviens izņemot mani neskatās, bet kāda tad vaina franču filmām? Vai vācu? Vai tie gadījumā nav kaut kādi aizspriedumi, kurus JŪS nevēlaties pārvarēt? Rezultātā sanāk, ka visas šāda veida filmas man sanāk skatīties vienatnē, jo pārējie labprātāk izvēlas baudīt Holivudas preci un nevis kaut kādus alternatīvus eiropeīdus brīnumus.
*end of sniveling*
"Buffet froid" ir viena no nežēlīgākajām filmām, kādas man līdz šim ir nācies redzēt. Reti kurā filmā slepkavības tiek pastrādātas tik ikdienišķā un mazliet komiskā manierē, ka man kā skatītājam nerodas nekādas emocijas par nabaga upuriem. Tā ir filma par atsvešinātiem cilvēkiem, kas ir atsvešināti tādā ziņā, ka viņiem viss ir vairāk vai mazāk vienalga. Galvenajā lomā ir Žerārs Depardjē (neparasti jauns), vienkāršs bezdarbnieks, kuru moka murgi par to, kā viņu vajā policija par slepkavību. Patiesībā - ne bez pamata, tā kā viņš ir visai slepkavnieciski noskaņots. Gluži tāpat kā vecis, kas nogalina viņu sievu. Gluži tāpat kā Žerāra kaimiņš - policijas inspektors. Tā trijatā viņi arī tusē - laiku pa laikam kādu nogalina. Inspektoram ir noslieces nogalināt mūziķus, jo viņš nevar ciest vijoles, Žerārs labprāt liek lietā nazi, bet trešais tips ir maniakāls sieviešu slepkava, kas vienkārši nevar savaldīties un kas skaidro, ka nogalinot sievieti viņš jūt, ka apkārt dziedātu putniņi un tas viņam ļoti patīk. Citi personāži, kas filmā iesaistās, arī lielākoties nav nekādi jautrie un neslepkavnieciskie, bet joks ir tāds, ka šajā filmā viss tāpat ir ok. Kā saka inspektors, viņi slepkavas cietumos labprātāk neliekot, jo viņi tur citiem ieslodzītajiem varētu kalpot par sliktu piemēru. Personīgi man vislabāk patika epizode filmas sākumā, kad tips, ar kuru Depardjē pirms brīža sarunājies, guļ uz nāvi sadurts metro tunelī un draudzīgi iesaka Žerāram paņemt visu viņa naudu, kas viņam tāpat vairs neesot vajadzīga un iesaka savākt arī nazi, jo tas ir labs nazis. Vispār filma ir visai tipisks sirreālisma gabals bez sevišķa sižeta,kas galvenokārt balstās uz trīs galveno lomu atveidotāju savstarpējās saspēles, kas beidzas riktīgā "jaunā viļņa" kino garā ar vairuma personāžu nāvi. Žēl, ka neviens izņemot mani šo filmu nenoskatīsies.
Kāpēc jēl neviens nekad negrib skatīties manis piedāvātas filmas? Vai patiešām mana gaume būtu tik ļoti pasaulei nepieņemama, ka visi to uzskata par pašsaprotamu, ka manis izvēlētas filmas skatīties nav vērts? Un kāpēc visiem ir iebildumi pret filmām viņiem nesaprotamās valodās, kas jāskatās ar subtitriem? Nez kādēļ, ja runa ir par ķīniešu, japāņu, korejiešu vai vēl kaut kādu citu taizemiešu filmām, subtitri nevienam par traucējumu nešķiet. Nu, labi, čehu kino neviens izņemot mani neskatās, bet kāda tad vaina franču filmām? Vai vācu? Vai tie gadījumā nav kaut kādi aizspriedumi, kurus JŪS nevēlaties pārvarēt? Rezultātā sanāk, ka visas šāda veida filmas man sanāk skatīties vienatnē, jo pārējie labprātāk izvēlas baudīt Holivudas preci un nevis kaut kādus alternatīvus eiropeīdus brīnumus.
*end of sniveling*
"Buffet froid" ir viena no nežēlīgākajām filmām, kādas man līdz šim ir nācies redzēt. Reti kurā filmā slepkavības tiek pastrādātas tik ikdienišķā un mazliet komiskā manierē, ka man kā skatītājam nerodas nekādas emocijas par nabaga upuriem. Tā ir filma par atsvešinātiem cilvēkiem, kas ir atsvešināti tādā ziņā, ka viņiem viss ir vairāk vai mazāk vienalga. Galvenajā lomā ir Žerārs Depardjē (neparasti jauns), vienkāršs bezdarbnieks, kuru moka murgi par to, kā viņu vajā policija par slepkavību. Patiesībā - ne bez pamata, tā kā viņš ir visai slepkavnieciski noskaņots. Gluži tāpat kā vecis, kas nogalina viņu sievu. Gluži tāpat kā Žerāra kaimiņš - policijas inspektors. Tā trijatā viņi arī tusē - laiku pa laikam kādu nogalina. Inspektoram ir noslieces nogalināt mūziķus, jo viņš nevar ciest vijoles, Žerārs labprāt liek lietā nazi, bet trešais tips ir maniakāls sieviešu slepkava, kas vienkārši nevar savaldīties un kas skaidro, ka nogalinot sievieti viņš jūt, ka apkārt dziedātu putniņi un tas viņam ļoti patīk. Citi personāži, kas filmā iesaistās, arī lielākoties nav nekādi jautrie un neslepkavnieciskie, bet joks ir tāds, ka šajā filmā viss tāpat ir ok. Kā saka inspektors, viņi slepkavas cietumos labprātāk neliekot, jo viņi tur citiem ieslodzītajiem varētu kalpot par sliktu piemēru. Personīgi man vislabāk patika epizode filmas sākumā, kad tips, ar kuru Depardjē pirms brīža sarunājies, guļ uz nāvi sadurts metro tunelī un draudzīgi iesaka Žerāram paņemt visu viņa naudu, kas viņam tāpat vairs neesot vajadzīga un iesaka savākt arī nazi, jo tas ir labs nazis. Vispār filma ir visai tipisks sirreālisma gabals bez sevišķa sižeta,kas galvenokārt balstās uz trīs galveno lomu atveidotāju savstarpējās saspēles, kas beidzas riktīgā "jaunā viļņa" kino garā ar vairuma personāžu nāvi. Žēl, ka neviens izņemot mani šo filmu nenoskatīsies.
2006-10-09
comments powered by Disqus