Blood on the tracks
music — USA — 1975

8.0
Lai gan biju domājis Dilanu vairāk neklausīties, tomēr "Blood on the tracks" skaitās viens no viņa spožākajiem albūmiem, tā ka tam tomēr izdevu iespēju sevi pārliecināt par savu skaistumu. Salīdzinoši ar sešdesmito gadu vidus ierakstiem, Dilans atkal ir mazliet mainījies, atsakoties no elektriskās ģitāras izmantošanas, toties viņš vismaz ir saglabājis pavadošo grupu, līdz ar to pirmo albūmu askētiskā skaņa atgriezusies nav. Man par prieku Dilans vairs tik ļoti šajā ierakstā neaizraujas ar ermoņiku spēlēšanu, kā to darījis agrāk (lai kāds virtuozs viņš arī nebūtu, tas nav mans mīļākais instruments). Vēl viena pārmaiņa - Dilanu - bītņiku un apziņas plūsmas dzejnieku - ir aizstājs Dilans stāstnieks, kurš atstāsta dažādas epizodes iz vīrieša un sievietes attiecībām. No vienas puses, teksti vismaz šajā diskā ir daudz skaidrāki, nekā, piemēram, "Highway 61 Revisited" skaņdarbos, taču savs šarms bija arī ar `"Subterrean Homesick Blues" aizsāktajā manierē un tās absurdajā humorā. Vispār "Asinis uz trases" ir ļoti mierīgs un relaksējošs albūms, albūms par sērīgu mīlestību, nevis albūms par sviestu. Varbūt taisni tas man ne visai patīk, jo Dilana balss tomēr nav paredzēta jebkāda veida mūzikai. Piemēram, "You`re a big girl now" ir ļoti skaista dziesma, bet Boba vokālais sniegums, manuprāt, vairāk ir domāts blūziem, folkiem vai rejošiem roķeriem, nevis šādai "adult contemporary" stila mūzikai. Ja dziesma ir mazliet trakāka, tas ir ok, tā kā, piemēram, "Idiot Wind" Dilana performance dziedāšanas ziņā ir vienkārši perfekta. "You`re an idiot, babe. It`s a wonder that you still know how to breathe." Jauks izteikums, vai ne? Starp citu, šim albūmam ir viens trūkums - garas dziesmas, kas īpaši neattīstās. Protams, viena lieta ir, ja "Desolation Row" ilgst 11 minūtes, bet pilnīgi cita, ja "Lily, Rosemary & The Jack of Hearts" ir gandrīz 9 minūtes gara, nekādi īpaši neprogresējot, bet vienkārši turpinoties. Tiesa, dziesmas sākums man šķiet pat ļoti foršs, vienīgi tas stāsts ir stipri vien par garu un vienveidīgu. Kopumā gribētos teikt, ka "Blood on the Tracks" varbūt arī ļoti labs albūms, bet tam ir viens trūkums - es nespēju to iztēloties savādāk kā fona mūziku, pārāk mierīga un neaktīva tā ir. Tiesa, tā ir fona mūzika ar veselu kaudzi skaistu kompozīciju, piemēram, ievadošais "Tangled up in Blue", "Shelter from the storm" vai tas pats "Idiot Wind"
2006-10-20
comments powered by Disqus