Kazhes pierakstu burtnīca

Lai gan tā varētu padomāt, šī nav grāmata par Zālamana sāncensību ar Dievu, bet gan par Solomonu, kas sacenšas ar Lordu (konkrētāk Stīvs Solomonds vs. Viktorija Lorda - lai nejuktu arī ar grupu "Lordi"). Šo grāmatu paņēmu no Rīgas kā 3. grāmatu savam Ženēvas braucienam un sanāca, ka tā tika izvēlēta par to grāmatu šajā trijotnē, ko paredzēts izlāsīt tieši atrodoties Ženēvā un tā es arī izdarīju. Iespējam,s tā kā tā nav nedz īpaši augstas raudzes, nedz nopietna literatūra, tā ir ļoti viegli lasāma. Patiesībā Amerikā laikam tiesu romāni ir ļoti populārs žanrs un arīdzan Pols Levins ir viens no tām pārstāvjiemk, kā saprotu viņam ir vēl 2 grāmatas par Lordu un Solomonu, bet tās es pilnīgi noteikti nelasīšu, lai gan šī grāmata patiesība nemaz nebija slikta, bet turpinājumi šāda stila literatūras kontekstā man ir absolūti vienaldzīgi. Tātad, par šo grāmatu. Stīvs Solomons ir ļoti arogants un nekaunīgs advokāts, kurš tomēr cenšas aizstāvēt klientus, kas nav pārāk vainīgi. Tiesā vinš stājas pretī jaunajai un talantīgajai Vikijai, kas pārstāv lietā valsti. Viņu starpā sākas lekšanās, kas beidzās ar to, ka tiesnesis, lai atvēsinātu šo parīti, abus divus uz brīdi ievieto kamerā. Un ar to arī viss sākās un 500 lappušu garumā turpinās. Pat aklam kurmim no sākta gala ir skaidrs, ka beigties viss var tikai ar Solomona un Lordas mīlestības nostabilizēšanos, taču līdz tam tik viegli nevar tikt. Solomons, kas patiesībā ir tāds kaktu advokātelis, negrib zaudēt aizgādniecību pār savu māsasdēlu Bobiju, kas sirgst ar autismu un kuru Stīvs ļoti mīl, līdz ar to viņam nepieciešama liela un ienesīga lieta. Un par šādu lietu izrādās lieta ar Ketrīnu, kas ir Lordas tenisa spēļu biedrene, kura tiek apsūdzēta sava vecākā un bagātā vīra nogalināšanā (vīrietis miris aizdomīgos apstākļos sado-mazo seksa laikā). Un sanāk, ka Solomons un Lorda kopīgi uzņemas aizstāvēt šo sievieti (Viktorija zaudējusi darbu zaudēta tiesas procesa dēļ, tāpēc viņai ar ir vajadzīgs kāds juridisks pasākums). Tad nu šie ķīvējas un mīlējas (ķīvēšanos pastiprina tas, ka Vikija ir saderinājusies ar tipu vārdā Brūss Bigbijs, kas ir milzīgas avokado fermas īpašnieks un rūdīts veģetārietis). Ai, vairāk man skaidrot ir slinkums, izņemot to, ka Viktorija beigās paliek kopā ar Stīvenu (kas viņai sagādā tādus orgasmus, kā neviens cits nekad un nekur - bļin, kā mani kaitina seksa tēma šāda stila grāmatās), Ketrīna tiek attaisnota (lai gan jātzīst, ka ļoti debīlā veidā - izrādās, ka vīrs izdarījis pašnāvību, mēģinot novelt vainu uz sievu, jo tā viņam bija neuzticīga, bet viņam pašam bija vēzis un neilgi atlicis ko dzīvot; man īpaši debīli tas šķiet tīri no ticamības momenta - vecis būtībā nožņaudzās, bet vinš būtu varējis jebkurā brīdī atbrīvoties, ja to vēlētos, bet kas ir zināms par pašnāvībām, ka praktiski visi pašnāvnieki pēdējā brīdi (un parasti pat pēc pēdējā brīža) pārdomā šo savu lēmumu un reāli cilvēks nevar nožņaugties, ka vinš vēl pēdējā brīdī, kad elpas jau galīgi trūkst, var sevi atbrīvot, vinš to arī izdarīs). Jā, starp citu grāmata ir uzrakstīta ar visnotaļ labu humoriņu, bet tai ir vairāki izteikti mīnusi - pirmkārt, visas tās personiskās attiecības ir stipri vien prognozējamas un kamēr Bobijs (māsasdēls) ir prikolīgs personāžs, Brūss Bigbijs ir a total bore un vispār ziepju operas stila sižeti nekad nav bijuši mana iecienītākā tējas krūze. Kopumā gribu teikt, ka izvēlējos nepareizu situāciju, kad šo gramātu lasīt - to man vajadzēja lasīt lidmašīnā - viegla, nepretencioza literatūra, ja grāmatu lidmašīnas salonā aizmirsti, pat nevajag pārdzīvot.