Metropolis Pt.2: Scenes from a Memory

Atceros, kad es pirmo reizi izdzirdēju šo ierakstu, tas man kā atvēra acis. Ievadošais monologs ar tekstu: "Close your eyes" sākumā uz mani atstāja lielu iespaidu un nemaz nelikās tik ļoti no B filmām nācis, kāds tas man šķiet šodien.
"Metropole 2" ir konceptalbūms par kaut kādu tipu, kurš iet pie hipnotizētāja, lai noskaidrotu, kāpēc viņu vajā kaut kādi murgi. Izrādās, ka viņam kāda jauna sieviete iz pagātnes mēģina nosūtīt ziņu, ka viņa ir tikusi nogalināta un nerod mieru (kāpēc viņai jāsazinās ar to tipu, es gan nesaprotu). Tad nu izrādās, ka viņu un viņas mīļāko nogalinājis viņas otrs mīļākais, liekot visiem domāt, ka tā bijusi pašnāvība (starp citu, par mirušo tipu neviens šeit nebēdā - upuris ir tikai sieviete, laikam tips vienkārši ticis piemirsts). Beidzas viss ar to, ka galveno varoni nogalina hipnotists, kas izrādās ir reinkarnējies tas pats slepkava (tā vismaz izlasīju Wikipēdijā, citādi jau es nemaz to nezinātu).
Muzikāli varētu teikt, ka "Metropole" ir tāds albūms, kādu ierakstītu "Pink Floyd", ja viņi spēlētu metālu. Patiesība ievadošais gabals "Victoria" ar savu akustiskās ģitāras strinkšķināšanu pat ļoti spēcīgi atsauc kaut kādu no "Wall" gabaliem, lai gan šobrīd nevaru iedomāties, kādu tieši.
"Dream Theater", kurus nez kādēļ vidusskolā biju ļoti iecienījis, ir acīmredzami vairāki plusi un vairāk mīnusi. Pirmais pluss ir tajā, ka viņi ir inteliģenta un ļoti profesionāla metāla grupa, kas lieliski zina, ko tā vēlas panākt. Skanējums šai pašai "Metropolei" ir patiešām ļoti spēcīgs. Džons Petruči ir patiešām lielisks ģitārists un to pašu var teikt par citiem grupas dalībniekiem, lai arī Džeimsa Labrī vokāls nav gluži manā gaumē, viņam noteikti ir gana spēcīga balss, lai arī varbūt ne pārāk simpātiska. Vēl pie plusiem varu pieskaitīt lielisku formas un satura atbilstību - tā patiešām ir kompleksa rokopera, nevis tāda niekošanās, ko praktizēja Styx vai Uriah Heep - mūzika ir kompleksa un noteikti sniedzas pāri triviālismam. Atsevišķas kompozīcijas ir arī interesantas pašas par sevi, kā piemēram, liriskais gabals "Fatal Tragedy" (kuras nosaukums gan nav īpaši radošs). Te nāk arī lielākais mīnuss - sižets būtībā ir diezgan dumjš un tāpat teksti ar sevišķu oriģinalitāti neizceļas, nezinu, kurš grupas dalībnieks bija galvenais liriķis, bet par šo komponentu es "Dream Theater" nekādi slavēt negrasos (starp citu, kā lasīju, sižetu viņi esot "aizņēmušies" no kaut kādas filmas). Vispār, lai arī ātrajās dziesmās noteikti labāk var izjust grupas tehnisko spēku, man personīgi labāk patīk tās balādes, jo: a) tajās Labrī balss ir baudāmāka; b) Dream Theater ir ļoti spēcīgs melodiskais gals, līdz ar to balādes tai kopumā ir ļoti labas.
Lai arī es apzinos, ka manu fanošanu par DT neviens nekad nav sapratis (ak, es pokemons), es joprojām pastāvu uz to, ka tā ir patiešām interesanta grupa.
2007-03-29
8.0
comments powered by Disqus