Kazhes pierakstu burtnīca

Kad es izdzirdēju, ka iznākusi jauna Vonnegūta grāmata, mana pirmā reakcija bija: wov! Kad uzzināju, ka tas ir eseju krājums, nevis romāns, mazliet sadrūmu. Romāns un esejas tomēr nav gluži viens un tas. Tomēr tas nemainīja faktu, ka gribēju uzzināt, ko tad vecais labais Kurts bija gribējis pateikt pasaulei neilgi pirms nāves.
Īsti par atklāsmi man viņa vārdi nekļuva, ar kaut ko līdzīgu varēja rēķināties - ka Amerika iet pilnīgā pakaļā, ka visā drīzumā mūsu planēta būs neapdzīvojama, ka cilvēki ir pilnīgi sajukuši utt. Taču būtiskākais šajā gadījumā nav tas, ko Vonnegūts saka, bet kā viņš to saka. Un kā viņš to saka? Ar savu fenomenāli kodolīgo un aso valodu viņš ļoti smuki saliek visu pa plauktiņiem. Pie viņa vārdiem grūti piesieties, grūti iebilst, vienlaikus ļoti skaisti un šausmīgi skumji. Gluži pašnāvību pēc tam izdarīt negribās, bet padomāt par šodienas reālijām gan.
Tā kā grāmata ir ļoti īsa - kādas simts lappuses un tās pašas lieliem burtiem, pārskrēju tai pāri pavisam ātri. Bet grāmata manī palika daudz, daudz ilgāk, nekā to lasīju. Un tas ir Vonnegūtas spēka raksturojums.
Lai viņam vieglas smiltis.