Chapayev and Void

Peļevina romāns "Čapajevs un Tukšums" bija viens no pirmajiem viņa darbiem, ko man gadījās lasīt, un noteikti arī viens no viņa labākajiem darbiem (lai arī patiesībā manā uztverē gandrīz visi viņa darbi varētu pretendēt uz saukšanos par labākajiem). Šis romāns tomēr ir īpašs ar to, ka tas vienlaikus ir ļoti dziļš un ļoti sekls.
Ja tu gribi piekasīties, tu vari padomāt, ka šis romāns ir gluži vienkāršs stāsts par to, kā kāds tips dzīvo trakonamā mūsdienu Krievijā un viņam ir dubultā personība (uz šizofrēnijas pamata droši vien), kas dzīvo divdesmitā gada otrajā desmitgadē un tur visu laiku dzer kandžu kopā ar leģendāro Vasīliju Čapajevu.
Tomēr patiesībā šis romāns nav nedz par šizofrēniju, nedz par seksu un narkotikām, lai gan viens, gan otrs te parādās.
Pareizāk varētu teikt, ka Čapajevs māca Petjkam uztvert pasauli tādu, kāda tā ir - proti, par neeksistējošu, māca viņam "iziet no trakonama" un šajā nolūkā Čapajevs brīžiem pārvēršas par rupju tēvaini, brīžiem bez maz vai runā atklāsmēs.
Šajā romānā Peļevins paņem pavisam triviālas lietas - Čapajeva (reālā) dzīvesstāstu un neskaitāmas muļķīgas anekdotes par Petjku un Čapajevu un pārvērš to par kaut ko neaprakstāmi komplicētu, iepinot stāstījumā daudzas budisma idejas, izsmejot vēsturi un satirizējot par visu iespējamo. Kopsavilkuma veidošana šajā situācijā šķiet gandrīz neiespējama - ne tāpēc, ka te būtu nežēlīgi samežģīts sižets, bet tāpēc, ka te ir nežēlīgi samežģītas domas.
Iespējams, tas ir visu laiku vulgārākais filosofiskais romāns. Kaut gan nē - tas nav tik vulgārs, kā varētu padomāt. Te ir daudz alkohola, daudz narkotiku, bet tas tiek iesaistīts romānā atbilstoši īpatnējajai Peļevina loģikai. Ļoti interesanta ir viņa pieeja seksa aprakstīšanai. Īstenībā gan diez ko daudz seksa tur vispār nav, bet divas lielākās tā ainas ir aprakstītas sekojošā veidā. Pirmā aina: ir divi vīrieši, kuriem piebiedrojas liels daudzums sieviešu. Seko tukša rindkopa un pāreja pie tālākā sižeta. Otrās aina: sekss starp Petju un Annu (kurš gan laikam vispār bija tikai iedomāts) - viņa liek viņam runāt kaut kādas muļķības, veidot ne īpaši nopietnu sarunu, lai lasītājam būtu pilna vaļa fantāzijai.
Kāda ir romāna pamatdoma? Ka pilnīgu apgaismīgu tuvi vari gūt tikai apzinājies Tukšumu. Tomēr to arī nevar tik traki trivializēt.
Kad sāku pirms nedaudzām dienām šo romānu pārlasīt, man vispirms šķita, ka daļa tā maģijas ir kaut kur zudusi, ka tikai manās atmiņās tas bija tik lielisks, kā es domāju, bet lasot tālāk, pārliecinājos - nē, viss ir kārtībā, es to joprojām uzskatu par ģeniālu romānu un joprojām tikai spēju apbrīnot Peļevina spējas radīt tik efektīvu kokteili.
2007-08-23
9.0
comments powered by Disqus