Revenge of the Nerds
Principiālākais jautājums, kas radies šīs filmas sakarā ir sekojošs - kāpēc es vispār izdomāju, ka to varētu būt vērts noskatīties? Nekāda rūpīga pēdējo mēnešu rekonstrukcija nelīdzēja man atcerēties nezināmo pamudinājumu iepazīties ar nērdu atriebību.
Šo filmu principā bija paredzēts skatīties trijatā - pie mums viesojās Ziņģis. Taču Lienča izlēma, ka filma būs stulba un aizgāja gulēt. Nopietni, tā tas reizēm notiek. Līdz ar to "Revenge of the nerds" skatījāmies divatā (starp citu, kaut kad iepriekš jau biju piedāvājis šo filmu skatīties plašākā kompānijā, bet saņēmis saprātīgu atteikumu).
Tātad, kāda ir situācija? Ir pāris īsbikšaini briļļaini tipi, kas iestājušies kaut kādā koledžā, lai tur studētu datorus. Un tajā koledžā dominē krutie futbolisti (kurā Amerikas koledžā gan nedominē futbolisti?), kuri nērdus nevar ciest un visu laiku pazemo. Taču, kad nērdi ir tikuši pārāk aizkaitināti, viņi izlemj futbolistiem atriebties, izmantojot pašu futbolistu līdzekļus.
Izklausās tā ne pārāk gudri? You bet! Un tagad saskarsimies ar filmas galveno problēmu: ka nērdi un futbolisti patiesībā šajā gadījumā ir pilnīgi identiski - kā vieni, tā otri ir stubli sex obsessed teenagers (it īpaši patiesībā tas attiecas uz tā sauktajiem nērdiem). Kas īsti man nepatīk? Citēšu, kā Wikipedia definē, kas ir nērds:
Kā tev šķiet, cik daudz laika šajā filmā tā sauktie nerdi pavada, darbojoties ap datoriem vai citām tipiskām "nerdiskām" padarīšanām? Pareizā atbilde - apmēram vienu minūti īpaši nožēlojamā ainā datorklasē, kur galvenais varonis "programmē" - acīmredzami randomā spaidot taustiņus veido baiso animāciju uz tipiska 80s stila datora ar dzeltenmelno ekrānu. Visu pārējo laiku nērdi vai nu smēķē zāli (how nerdy is that?) vai domā par seksu/sekso.
Kā būtu pareizi teikt šajā situācijā - īsas bikses, biezas brilles un tizla frizūra tevi nepadara par nērdu. It`s what you have on the inside, that matters. Nemaz nerunājot par to, ka nerdu vidū nezināmu iemeslu dēļ tusē viens pofigonists-narkomāns, kurš pat neizskatās pēc nerda, un viens gejs-melnādainais, kuru arī varētu saukt visdažādākajos vārdos, bet ne par nerd`u.
Ā, un vēl par filmu - tā nav smieklīga, tā ir stulba, tās varoņi ir neinteresanti (kā nerdi, tā futbolisti) un gandrīz neviens šajā projektā iesaistītais cilvēks nopietnu karjeru kino tā arī neizveidoja (izņemot futbolistu treneri atveidojošo Džonu Gudmenu). Toties eksistē vēl 3 turpinājumi šai filmai, kuri, pēc visa kā spriežot, nav labāki par pirmo daļu. Piezīme: šo filmu droši vien varētu saukt par astoņdesmito gadu "Amerikāņu pīrāgu", jo filma ir diezgan neķītra (pēc tīņu filmu standartiem), iekļaujot:
Kopumā gribu teikt: ja tu gribi skatīties stulbas astoņdesmito gadu tīņu komēdijas, Revenge of the Nerds tev varētu iepatikties. Ja negribi - tad tu (iespējams) esi daudz maz saprātīgs cilvēks.
Vēl viena piezīme: gribu kārtējo reizi pašausmināties par savu kādreiz mīļāko grupu "Queen", kura atļāva šajā filmā izmantot "We are the champions". Lai arī es apzinos, ka šī tik ļoti populārā kompozīcija ne tuvu nav viena no viņu labākajām dziesmām, man šķiet, ka kaut kādai pašcieņai grupai tomēr vajadzētu būt un būtu vērts apsvērt, kādās filmās ļaut savas dziesmas izmantot un kādās - ne. Par to, ka šeit saundtrekā skanēja "Talking Heads", es nebrīnos, jo viņu mūzika pēc definīcijas ir diezgan nerd-oriented. Maikla Džeksona "Thriller" tobrīd vismaz bija aktuāls gabals un es nebrīnos, ka filmas veidotāji pamatīgi papūlējās dabūt Jacko pārstāvju atļaut. Bet "We are the champions"? What the fuck? Vai patiešām Merkūrijam savus mīļākos nācās pirkt par tik lielām summām, ka viņš bija gatavs ieraut jebkuru dolāru kabatā? Shame, shame, shame. Un pēdējā lieta - filmas mūziku sacerēja Tomass Ņūmens, kas vēlāk kļuvis par vienu no Holivudas top skaņu celiņu večiem. Šķiet, ka tolaik viņa prasības bija ievērojami zemākas nekā mūsdienās.
Šo filmu principā bija paredzēts skatīties trijatā - pie mums viesojās Ziņģis. Taču Lienča izlēma, ka filma būs stulba un aizgāja gulēt. Nopietni, tā tas reizēm notiek. Līdz ar to "Revenge of the nerds" skatījāmies divatā (starp citu, kaut kad iepriekš jau biju piedāvājis šo filmu skatīties plašākā kompānijā, bet saņēmis saprātīgu atteikumu).
Tātad, kāda ir situācija? Ir pāris īsbikšaini briļļaini tipi, kas iestājušies kaut kādā koledžā, lai tur studētu datorus. Un tajā koledžā dominē krutie futbolisti (kurā Amerikas koledžā gan nedominē futbolisti?), kuri nērdus nevar ciest un visu laiku pazemo. Taču, kad nērdi ir tikuši pārāk aizkaitināti, viņi izlemj futbolistiem atriebties, izmantojot pašu futbolistu līdzekļus.
Izklausās tā ne pārāk gudri? You bet! Un tagad saskarsimies ar filmas galveno problēmu: ka nērdi un futbolisti patiesībā šajā gadījumā ir pilnīgi identiski - kā vieni, tā otri ir stubli sex obsessed teenagers (it īpaši patiesībā tas attiecas uz tā sauktajiem nērdiem). Kas īsti man nepatīk? Citēšu, kā Wikipedia definē, kas ir nērds:
Nerd as a stereotypical, archetypal and frequently used informally as a derogatory designation, refers to a person who passionately pursues intellectual or esoteric knowledge or pastimes rather than engaging in social life, such as participating in organized sports or other mainstream social activities. The Merriam-Webster definition is an "unstylish, unattractive, or socially inept person: especially: one slavishly devoted to intellectual or academic pursuits.
Kā tev šķiet, cik daudz laika šajā filmā tā sauktie nerdi pavada, darbojoties ap datoriem vai citām tipiskām "nerdiskām" padarīšanām? Pareizā atbilde - apmēram vienu minūti īpaši nožēlojamā ainā datorklasē, kur galvenais varonis "programmē" - acīmredzami randomā spaidot taustiņus veido baiso animāciju uz tipiska 80s stila datora ar dzeltenmelno ekrānu. Visu pārējo laiku nērdi vai nu smēķē zāli (how nerdy is that?) vai domā par seksu/sekso.
Kā būtu pareizi teikt šajā situācijā - īsas bikses, biezas brilles un tizla frizūra tevi nepadara par nērdu. It`s what you have on the inside, that matters. Nemaz nerunājot par to, ka nerdu vidū nezināmu iemeslu dēļ tusē viens pofigonists-narkomāns, kurš pat neizskatās pēc nerda, un viens gejs-melnādainais, kuru arī varētu saukt visdažādākajos vārdos, bet ne par nerd`u.
Ā, un vēl par filmu - tā nav smieklīga, tā ir stulba, tās varoņi ir neinteresanti (kā nerdi, tā futbolisti) un gandrīz neviens šajā projektā iesaistītais cilvēks nopietnu karjeru kino tā arī neizveidoja (izņemot futbolistu treneri atveidojošo Džonu Gudmenu). Toties eksistē vēl 3 turpinājumi šai filmai, kuri, pēc visa kā spriežot, nav labāki par pirmo daļu. Piezīme: šo filmu droši vien varētu saukt par astoņdesmito gadu "Amerikāņu pīrāgu", jo filma ir diezgan neķītra (pēc tīņu filmu standartiem), iekļaujot:
- full frontal nudity
- ne sevišķi pieklājīgu leksiku: f* vārds, "douche" utt
- stulbu "grafisku" humoru
Kopumā gribu teikt: ja tu gribi skatīties stulbas astoņdesmito gadu tīņu komēdijas, Revenge of the Nerds tev varētu iepatikties. Ja negribi - tad tu (iespējams) esi daudz maz saprātīgs cilvēks.
Vēl viena piezīme: gribu kārtējo reizi pašausmināties par savu kādreiz mīļāko grupu "Queen", kura atļāva šajā filmā izmantot "We are the champions". Lai arī es apzinos, ka šī tik ļoti populārā kompozīcija ne tuvu nav viena no viņu labākajām dziesmām, man šķiet, ka kaut kādai pašcieņai grupai tomēr vajadzētu būt un būtu vērts apsvērt, kādās filmās ļaut savas dziesmas izmantot un kādās - ne. Par to, ka šeit saundtrekā skanēja "Talking Heads", es nebrīnos, jo viņu mūzika pēc definīcijas ir diezgan nerd-oriented. Maikla Džeksona "Thriller" tobrīd vismaz bija aktuāls gabals un es nebrīnos, ka filmas veidotāji pamatīgi papūlējās dabūt Jacko pārstāvju atļaut. Bet "We are the champions"? What the fuck? Vai patiešām Merkūrijam savus mīļākos nācās pirkt par tik lielām summām, ka viņš bija gatavs ieraut jebkuru dolāru kabatā? Shame, shame, shame. Un pēdējā lieta - filmas mūziku sacerēja Tomass Ņūmens, kas vēlāk kļuvis par vienu no Holivudas top skaņu celiņu večiem. Šķiet, ka tolaik viņa prasības bija ievērojami zemākas nekā mūsdienās.
2007-09-01
comments powered by Disqus