Ifolge Sofia

Pēdējā laikā tā intensīvāk esmu pievērsies ziemeļvalstu literatūras iepazīšanai, kas man ir nesusi gan patīkamākus mirkļus, gan mazāk patīkamus. Pie pirmajiem būtu pieskaitāms Svens Oge Madsens, kas vispār ir mans pēdējā mēneša iecienītākais rakstnieks (varētu saukt arī ilgāku termiņu). Eisteins Lenns noteikti ietilps otrajā kategorijā. Šis viņa romāns, manuprāt, ir diezgan nekārtīgs. To ir grūti lasīt un grūti uztvert, bet atšķirībā no jau pieminētā Madsena šī sarežģītība rada haotiska rakstījuma sajūtu un nevis veikli savērpta tīkla iespaidu. Līdz ar to šķiet, ka Lennam vienkārši nav izdevies uzrakstīt romānu tā, lai tas būtu interesants. Romānā it kā nav īpaši daudz personāžu - sprinteris (pusmūžā) Bērds, viņa māsa Sofija, viņas vīrs Simmens, Bērda un Simmena draugs Leons - punduris džeza pianists, Linda - Leona kādreizējā mīļākā, kas iepriekš bijusi prostitūta, Ulsens - kādreiz viņš bija Leona priekšnieks mehāniķu darbnīcā, kur tika pārstrādāti zagti autiņi, tad viņš kļuva bagāts un tika ietupināts cietumā. Tagad Sofija ir aizbēgusi no Simmena uz Spāniju, kur sastapusi tipu, ar kuru kādreiz kopā mācījusies un kura vārdu es nespēju atcerēties. Leons ir Alžīrā - savā bērnības zemē, kur viņš mēģina vai nu kaut ko sevī atrast vai arī nē. Bērdam kļūst slikti ar sirdi skrienot. Un vispār viņiem visiem ir garlaicīgi. To varētu nosaukt par tādu kā buržuāzijas valdzinošo šarmu, ja te būtu kāda miņa no kāda šarma vai no kāda valdzinošuma. Faktiski te ir miņa tikai no bezgalīgas miega sajūtas, kas mani personīgi dara traku. Nekas nenotiek, šķiet, ka nekam arī nevajadzētu notikt, bet romāns tikai turpinās un turpinās un man kļūst arvien garlaicīgāk, tik garlaicīgi, ka "atrisinājums" (ja šāds vārds te vispār būtu lietojams) manī izraisa tikai vienu emociju - atvieglojumu, ka beidzot šī grāmata ir galā.
2007-09-08
5.0
comments powered by Disqus