This is where I Came In
Interesanti, ka pirmajā MP3 diskā, ko ierakstīju ar savu mājas CD rakstīkli, ir tikai divi normāli studijas albūmi - viens Bee Gees un viens Džona Frušentes ieraksts (vēl tur ir vairākas izlases, Pulp Fiction skaņu celiņš un Pink Floyd "Ummagumma" studijas disks, taču par tiem tuvākajā laikā nerakstīšu - neietilpst manā stratēģijā). Lai arī vispār Bee Gees gandrīz ikvienam cilvēkam asociējas ar falsetā dziedātām disko dziesmiņām - tādām kā "Stayin` Alive", "Jive Talkin`", "Night Fever" un "How Deep Is Your Love", šīs grupas muzikālais devums ar platformenēm un "nemotivētu" seksu nemaz neaprobežojas. Savulaik, vēl ilgi pirms Džons Travolta devās deju zālēs, brāļi Gibbi bija lielisks popmūzikas trio ar pat zināmu psihodēlijas piesitienu. Tikām savā pēdējā albūmā, tajā, par ko mēģinu tagad sākt rakstīt, viņi pēc definīcijas būtu pieskaitāmi Adult Contemporary dziesminiekiem, kas sen vairs nemēģina pasauli pārsteigt, bet mēģina joprojām palikt aktuāli.
Un dīvainākais ir tas, ka viņiem tas izdodas ja ne gluži izcili, tad pilnīgi pietiekami kompetenti. Protams, brīžiem viņi aizraujas ar saviem izteikti bīdžijiskajiem trikiem - tādai "Sacred Trust" vieta atrastos arī disko ēras ierakstos, tikai tolaik brāļi būtu dziedājuši mazliet spalgākās balsīs (2001.gadā neviens no viņiem tā droši vien padziedāt sen vairs nevarēja). Tikām "Deja Vu" ir tāds tipisks deviņdesmito gadu poproks, ko no šādiem vecīšiem būtu bijis iespējams sagaidīt tieši 2001.gadā, bet ne 1979.gadā. Dīvainākais gan ir tas, ka vislabāk šai grupai izdevusies absolūti retro stilā ieturētā "Technicolor Dreams", kura ideāli iederētos kādā trīsdesmito gadu filmā. Iespējams, ka vecākās un pārbaudītākās formas vienkārši ir vislabākās, bet kad brālis Gibs (nezinu, kurš) dzied:
es nespēju neapbrīnot šo dziesmu tās vienkāršajā skaistumā. Arī albūma galvenais singls - tituldziesma "This is where i came in" nostrādā pavisam labi. Vairums citu ieraksta kompozīciju īpaši atmiņā paliekošas nav, bet diez vai tur varēja kaut ko citu gaidīt - tomēr Bee Gees ziedu laiki jau ir tik tālā pagātnē, ka tālākā grūti pat iedomāties. Un tomēr - nav tik slikti!
Un dīvainākais ir tas, ka viņiem tas izdodas ja ne gluži izcili, tad pilnīgi pietiekami kompetenti. Protams, brīžiem viņi aizraujas ar saviem izteikti bīdžijiskajiem trikiem - tādai "Sacred Trust" vieta atrastos arī disko ēras ierakstos, tikai tolaik brāļi būtu dziedājuši mazliet spalgākās balsīs (2001.gadā neviens no viņiem tā droši vien padziedāt sen vairs nevarēja). Tikām "Deja Vu" ir tāds tipisks deviņdesmito gadu poproks, ko no šādiem vecīšiem būtu bijis iespējams sagaidīt tieši 2001.gadā, bet ne 1979.gadā. Dīvainākais gan ir tas, ka vislabāk šai grupai izdevusies absolūti retro stilā ieturētā "Technicolor Dreams", kura ideāli iederētos kādā trīsdesmito gadu filmā. Iespējams, ka vecākās un pārbaudītākās formas vienkārši ir vislabākās, bet kad brālis Gibs (nezinu, kurš) dzied:
Sometimes, I`d like to send the world away
Some sunlight on some silver beams
So I`ll give you Panavision pictures
`Cause you give me Technicolor dreams
Technicolor dreams
es nespēju neapbrīnot šo dziesmu tās vienkāršajā skaistumā. Arī albūma galvenais singls - tituldziesma "This is where i came in" nostrādā pavisam labi. Vairums citu ieraksta kompozīciju īpaši atmiņā paliekošas nav, bet diez vai tur varēja kaut ko citu gaidīt - tomēr Bee Gees ziedu laiki jau ir tik tālā pagātnē, ka tālākā grūti pat iedomāties. Un tomēr - nav tik slikti!
2007-09-12
comments powered by Disqus