Kazhes pierakstu burtnīca

Trešās dienas centrālais plāna punkts bija Prāga – pilsēta, kurā trīs no mums četriem jau bija bijuši iepriekš. Normis un es – divas reizes, Liene – vienu. Pazīstot šo pilsētu, viena lieta šķita baisa – pārvietoties pa to ar Defu. Lai nu ko Prāgai nevarētu pārmest, tā būtu nepietiekama satiksmes intensitāte. Tomēr Nora ar savu rumaku galā tika gluži labi un, kā izskatījās, no satiksmes šajā nopietnajā pilsētā īpaši nebaidījās. Problēmas gan radīja parkinga atrašana, jo pirmdienā kaut kur novietot mašīnu nav vienkāršs uzdevums, turklāt daudzas pazemes stāvvietas mums nebija pieejamas Defendera pamatīgā augstuma dēļ. Beigās atradām stāvvietu zem kāda tilta (par 20Kč jeb 50 santīmiem stundā), kas mums par pārsteigumu izrādījās ļoti tuvu no centra.
Pastaiga pa Prāgu atbilda visiem klasikas kanoniem – Tīnas katedrāle, lielais astronomiskais pulkstenis, pils kalns ar pašu pili un svētā Vita katedrāli. Arī Vaclava laukumam jau bijām iepriekš izbraukuši cauri. Pēc pastaigas meklējām vietu, kur ieturēties, un palikām kādā picērijā gandrīz pašā vecpilsētas centrā. Kad tur gājām iekšā, neviena cilvēka mums priekšā nebija, bet ar savu sēdēšanu un “garšīgo ēšanu” piesaistījām picērijām arī citus apmeklētājus – pasakiet mums par to paldies, picērijas darbinieki!
Izstaigājušies pa Prāgu, virzījāmies tuvāk Vācijai, jo Čehija jau sākotnēji mūsu maršrutā bija tikai tāds ieskriešanās posms. Izlēmām, ka gudrākais būtu nakti pavadīt pēdējā miestā pirms Vācijas robežas – lai nākamajā dienā būtu mazāk jābrauc, bet vienlaikus nebūtu jāmaksā Vācijas bargās cenas par gultu (vēlāk gan izrādījās, ka cenas pie vāciešiem nemaz tik baisas nebija). Tā nu mēs nokļuvām miestā ar nosaukumu Rozvadova.
Protams, ka mēs iepriekš neko par Rozvadovu nezinājām, un kāpēc lai mēs būtu zinājuši? Ciemats ar 692 iedzīvotājiem uz Čehijas-Vācijas robežas bez īpaši saistošas vēstures parasti nav nekas tāds, par ko ceļotājam vajadzētu zināt. Zināmas aizdomas par ciemata garu mums radīja tur izvietotie pāris bāri un kazino, bet neko īpašu mēs nenojautām, līdz sākām meklēt pansiju. Piestājām ceļa malā. Katrā pusē pa pansijai. Normunda prāt, kreisajā pusē tā izskatījās glītāka, tad nu gājām ar viņu divatā noskaidrot, kādas tur cenas. Ejot tuvāk, ievēroju, ka šim iestādījumam, kas saucas “Olymp” pie logotipa bija trīs sarkanas sirsniņas. Vērsu Normunda uzmanību uz šo faktu. Viņam šķita, ka tas neko neliecina. Taču, kad pie durvīm (kas veda no pagalma, nevis no ielas) ieraudzīju lielāku sirdi, teicu: tas NAV viesu nams, vācamies prom. Normunds tomēr manī neklausījās, un gāja vien iekšā. Interjers vairs vispār nekādas šaubas neradīja – sarkanas gaismas, skatuve, bārs, vai bija arī stabi, neievēroju. Es paliku ārpusē, bet kaut kādas beibes, kas sēdēja iekšā teica, lai nāku vien iekšā. Ienācu, tāpēc varēju noklausīt Normunda un šo sieviešu sarunu pilnībā. Atstāstu to šeit:
Vai jums ir brīvas istabas?
..... mmm ....
Vai jums ir brīvas istabas gulēšanai?
Nē.
Tā arī beidzās mūsu vizīte Olimpā. Par laimi izrādījās, ka pansija otrā ielas pusē patiešām bija pansija un nevis seksa zaņķis. Tikām par Olimpu varu pastāstīt vēl šo to, ko nupat uzmeklēju internetā. Kāds vācietis izlēmis aizbraukt uz Čehiju. Tulkoju šeit viņa stāstījumu (saturs izvilkts no hurenmagazin.com foruma arhivētās versijas caur google cache):

Vispirms uzreiz aiz robežas dodos uz Olimpu. Olimps šobrīd ir visdārgākais iestādījums. Viena stunda maksā 90 eiro (vairāk nekā mēs varētu atļauties maksāt – Kž). Dzērienu cenas ir vidējā līmenī. Istabas arī tikai viduvējas. Bet meitenes no Ukrainas – gandrīz visas pirmajā līmenī.
Tātad vakar: apmēram 10 meitenes. Meitenes nāk viena pēc otras klāt, mazliet pasnaikstās, ja viņas nepatīk, iet atkal prom. Izvēlos otro no viņām. Kokteiļi un ļoti laba izklaide. Izvēlos par istabu uz vienu stundu. Domāju, nekas nevarētu iziet greizi. Vispirms kopā dušā... pavisam ok. Tad viņa sāk man taisīt masāžu... nebija īpaši labi... nekādas erotikas. (.... - izlaižu neinteresanto daļu). Tad no masāžas pārejam pie seksa no aizmugures.... mmmh?? Vai tās ir iekāres skaņas vai viņai sāp??? Mainām pozu... viņa augšā... Kļūst arvien riebīgāk... Viņa mēģināja savu seju turēt maksimāli tālu no manējās. (...) Atkal mainām pozu... viņa sūdzas par sāpēm. Jautā visu laiku kaut ko par orgasmu, vai es joprojām neesmu galā.(...)

Lūk, šajā Olimpā mēs gandrīz pārnakšņojām. Interesanti, ko teiktu Nora un Liene, ja mēs pateiktu, ka sarunājām istabu par 90 Eiro un uz vienu stundu?
Šajā vakarā mums sanāca vēl viens piedzīvojums. Tā kā ciematā bijām ieradušies diezgan agri, izdomājām aiziet tajā paēst (ja izdotos atrast ēstuvi, kurā cenā nebūtu iekļauts kāds B.J.), uzgājām vienu picēriju, kurā mūs ļoti laipni apkalpoja vācu valodā (loģiski – kas tad cits uz šo miestu brauc seksot, ja ne vācieši). Tā kā vēlreiz tajā pašā dienā ēst picu negribējās, paņēmām visi makaronus. Neteikšu, ka tas bija sevišķi gudrs lēmums – makaroni izrādījās mājās gatavoti olu makaroni, kurus lielā daudzumā ieēst ir pagrūti, bet porcijas – pamatīgas. Cīnījāmies ar tiem, cik varējām, bet vienā brīdī izlēmām tam mest mieru, palūdzām rēķinu. Bet apkalpojošā sieviete pretī saka – ēdiet visu nost, citādi ome dusmosies! Ko darīt – nācās ēst tālāk. Beigās divas no četrām porcijām patiešām izēdām pilnībā, vairāk gan nekādi nespējām sevī iedabūt iekšā (un es taču skaitos diezgan rijīgs cilvēks!). Mēģinājām vēlreiz pielabināt sievieti, lai viņa mums iedotu rēķinu. Šoreiz tas arī izdevās, lai arī viņa turpināja iebilst. Varu tikai pateikt, ka nākamajā rītā man pamatīgi sāpēja vēders pēc pārēšanās. Izskaidrojums porciju izmēriem – droši vien pēc Olimpa apmeklējuma cilvēkiem gribas ēst. Vēl pastaigā pa miestu uz un no picērijas ievērojām vismaz četrus seksa zaņķus, pāris diennakts alkohola tirgotavas un divus kazino. Personīgi man patīk pieeja nesaukt bordeļus īstos vārdos (gluži kā Latvijā – erotiskā masāža), bet dēvēties par pansijām vai naktsklubiem (vienu šādu Night Club pa gabalu aplūkojām un spriedām, vai tas ir vai nav seksa zaņķis, līdz ievērojām mazākiem burtiem rakstītu “S&M”). Tāds, lūk, ir sekss Čehijā.