The Quarry
Nevar vienmēr gaidīt, ka uz dullo bibliotēkā paņemta grāmata izrādīsies meistardarbs. Es personīgi gribētu "atklāt" kādu jaunu vārdu literatūrā, kam sekot. Vienmēr ir interesanti iepazīt kādu autoru pietiekami labi, lai varētu par viņa darbiem spriest kaut kādā kontekstā vai kopsakarā. No otras puses, ne mazāk vērtīgi ir atklāt pavisam jaunus apvāršņus. Šis romāns, piemēram, ir pirmais Dienvidāfrikas rakstnieka darbs, kam pievēršos savā faktoīdā, un tas ir pieminēšanas vērts moments.
Žēl tikai, ka šis Deimona Galgata darbs īpaši izcelties nespēja. Tas stāsta par kādu cilvēku, kas bēgot no policijas, patveras mācītāja mašīnā un pēc kāda laiciņa nogalina šo pašu mācītāju, bet vēlāk viņš pats uzdodas par šo mācītāju (tā kā darbība norisinās Āfrikā un apstākļi ir diezgan līdzīgi, man te neizbēgami radās asociācija ar misteru Eko no "Lost"). Tiktāl viss būtu ok. Bet mani ne īpaši valdzina šī romāna forma, un tas jau rada problēmas. Proti, tas ir rakstīts bezdievīgi sausi un vienkārši, tik īsiem teikumiem, ka pat Vonnegūts salīdzinoši šķiet liriķis. Šis Galgata romāns manās acīs ir kā miris literārs darbs - tu to izlasi, bet tas tevī neiekustina nevienu stīdziņu, tas ir kaut kas līdzīgs finanšu ziņām vai policijas pārskatam raidījumā "Kriminalinform". Es neprasu, lai visā romāna garumā kāds raudātu un valstītos pa grīdu, bet es prasu kaut ko atmiņā paliekošu. Tas vien, ka romāns ir rakstīts tik ļoti attālināti no tā personāžiem, ka reizēm ir grūti saprast, par kuru no viņiem attiecīgajā brīdī tiek stāstīts, varbūt ir savdabīgs (oriģināls) literārs paņēmiens, bet tas nekādi neveicina manī vēlmi izzināta Galgatu labāk, saprast, ko un kāpēc viņš raksta. Rezultātā viņš manās acīs labākajā gadījumā varētu cerēt kļūt par literāro kuriozu, bet visticamākais viņš kļūs par vienu no tiem autoriem, kuru vārdu pieminēšana manā klātbūtnē neliks iedegties lampiņai manā galvā un par kuru es atcerēties varēšu tikai caur šo faktoīdu (līdz ar to - paldies faktoīdam par iespēju saglabāt šo bezvērtīgo informāciju).
Žēl tikai, ka šis Deimona Galgata darbs īpaši izcelties nespēja. Tas stāsta par kādu cilvēku, kas bēgot no policijas, patveras mācītāja mašīnā un pēc kāda laiciņa nogalina šo pašu mācītāju, bet vēlāk viņš pats uzdodas par šo mācītāju (tā kā darbība norisinās Āfrikā un apstākļi ir diezgan līdzīgi, man te neizbēgami radās asociācija ar misteru Eko no "Lost"). Tiktāl viss būtu ok. Bet mani ne īpaši valdzina šī romāna forma, un tas jau rada problēmas. Proti, tas ir rakstīts bezdievīgi sausi un vienkārši, tik īsiem teikumiem, ka pat Vonnegūts salīdzinoši šķiet liriķis. Šis Galgata romāns manās acīs ir kā miris literārs darbs - tu to izlasi, bet tas tevī neiekustina nevienu stīdziņu, tas ir kaut kas līdzīgs finanšu ziņām vai policijas pārskatam raidījumā "Kriminalinform". Es neprasu, lai visā romāna garumā kāds raudātu un valstītos pa grīdu, bet es prasu kaut ko atmiņā paliekošu. Tas vien, ka romāns ir rakstīts tik ļoti attālināti no tā personāžiem, ka reizēm ir grūti saprast, par kuru no viņiem attiecīgajā brīdī tiek stāstīts, varbūt ir savdabīgs (oriģināls) literārs paņēmiens, bet tas nekādi neveicina manī vēlmi izzināta Galgatu labāk, saprast, ko un kāpēc viņš raksta. Rezultātā viņš manās acīs labākajā gadījumā varētu cerēt kļūt par literāro kuriozu, bet visticamākais viņš kļūs par vienu no tiem autoriem, kuru vārdu pieminēšana manā klātbūtnē neliks iedegties lampiņai manā galvā un par kuru es atcerēties varēšu tikai caur šo faktoīdu (līdz ar to - paldies faktoīdam par iespēju saglabāt šo bezvērtīgo informāciju).
2007-10-05
comments powered by Disqus