The Good Soldier Švejk and His Fortunes in the World War (parts 1-2)
Krietnais kareivis Šveiks gandrīz ar garantiju būtu nosaucams par 20.gadsimta slavenāko čehu. Arī Latvijā viņa slava ir pamatīgi liela - ne jau ikvienu čehu latvieši apdzied mūziklos un ne jau ikvienā šādā mūziklā piedalās Renārs Kaupers. Tomēr kaut kā bija sagadījies, ka es, it kā būdams čehu/slovāku kultūras cienītājs un zinātājs, Šveiku lasījis tā arī nebiju. Kaut kāda iemesla dēļ tas man nebija šķitis pietiekami pievilcīgs. Tagad es šo kļūdu laboju.
Faktiski skaidroju, ka izlasījis pagaidām esmu tikai pirmās divas romāna daļas (kuras, cik saprotu, parasti tiek atdalītas atsevišķā grāmatā) no četrām (pēc idejas tām vajadzētu būt sešām, bet Jaroslavs Hašeks nomira pārāk ātri, neuzrakstījis romāna nobeigumu).
Atstāstīt romāna sižetu Šveika gadījumā ir pilnīgs absurds - šis nav sižetisks romāns, lai arī tajā visu laiku kaut kas notiek un notiekošā ir bezgala daudz. Vispārīgās līnijās situācija ir sekojoša: ir sācies 1. pasaules karš un Šveikam tajā ir jāpiedalās. Šveiks vai nu ir vai arī nav totāls stulbenis, bet uzvedas viņš kā tāds visu laiku. Tas būtu ieskatam.
Principā Šveiku var nosaukt par satīrisku romānu par kara tēmu - tas vēl būtu precīzi, kurā sižeta pamatlīniju caurvij tūkstošiem dažādu nebūtisku iestarpinājumu (no Šveika puses). Lieta ir tāda, ka Šveikam katrā jautājumā ir kaut kas sakāms, un visbiežāk tas sakāmais ir kaut kāda smieklpilna un diezgan absurda stāsta atstāstīšana, kas it kā varētu attiecīgajā situācijā kalpot kaut kam par paralēli. Vēl Šveikam ir izziņa, ka viņš ir idiots, bet pasaules karā tas nevienam nevar kļūt par pārsteigumu.
Romāna pamatidejas ir gluži vienkāršas - Pirmais pasaules karš ir idiotisms, vairums virsnieku ir izvirtuši stulbeņi, Austroungārijas impērija un monarhija ir viena beigta sūdu bedre, bet visādi pseidokristieši - draņķi un maitasgabali.
Brīžiem Hašeka humors ir patiešām ģeniāls, bet kopumā man gribētos teikt - kas par daudz, tas par skādi - principā man patīk, bet diezgan ātri sāk piegriezties, jo romānu ļoti ātri var "atšifrēt", līdz ar to par spīti savai it kā augstajai oriģinalitātei tas ir bišķi vienmuļš. Es gribētu būt Šveika fans, bet, šķiet, nekad tās nebūšu.
Faktiski skaidroju, ka izlasījis pagaidām esmu tikai pirmās divas romāna daļas (kuras, cik saprotu, parasti tiek atdalītas atsevišķā grāmatā) no četrām (pēc idejas tām vajadzētu būt sešām, bet Jaroslavs Hašeks nomira pārāk ātri, neuzrakstījis romāna nobeigumu).
Atstāstīt romāna sižetu Šveika gadījumā ir pilnīgs absurds - šis nav sižetisks romāns, lai arī tajā visu laiku kaut kas notiek un notiekošā ir bezgala daudz. Vispārīgās līnijās situācija ir sekojoša: ir sācies 1. pasaules karš un Šveikam tajā ir jāpiedalās. Šveiks vai nu ir vai arī nav totāls stulbenis, bet uzvedas viņš kā tāds visu laiku. Tas būtu ieskatam.
Principā Šveiku var nosaukt par satīrisku romānu par kara tēmu - tas vēl būtu precīzi, kurā sižeta pamatlīniju caurvij tūkstošiem dažādu nebūtisku iestarpinājumu (no Šveika puses). Lieta ir tāda, ka Šveikam katrā jautājumā ir kaut kas sakāms, un visbiežāk tas sakāmais ir kaut kāda smieklpilna un diezgan absurda stāsta atstāstīšana, kas it kā varētu attiecīgajā situācijā kalpot kaut kam par paralēli. Vēl Šveikam ir izziņa, ka viņš ir idiots, bet pasaules karā tas nevienam nevar kļūt par pārsteigumu.
Romāna pamatidejas ir gluži vienkāršas - Pirmais pasaules karš ir idiotisms, vairums virsnieku ir izvirtuši stulbeņi, Austroungārijas impērija un monarhija ir viena beigta sūdu bedre, bet visādi pseidokristieši - draņķi un maitasgabali.
Brīžiem Hašeka humors ir patiešām ģeniāls, bet kopumā man gribētos teikt - kas par daudz, tas par skādi - principā man patīk, bet diezgan ātri sāk piegriezties, jo romānu ļoti ātri var "atšifrēt", līdz ar to par spīti savai it kā augstajai oriģinalitātei tas ir bišķi vienmuļš. Es gribētu būt Šveika fans, bet, šķiet, nekad tās nebūšu.
2007-10-13
comments powered by Disqus