Kazhes pierakstu burtnīca

Vispirms - kārtējais moments, kas mani pārsteidza. Pēc pirmo divu romāna daļu izlasīšanas noskaidroju, ka Hašeks romānu nepabeidza nāves dēļ, uzrakstot tikai četras no iecerētajām sešām daļām. Taču tikai lasot ceturto daļu, atklāju, ka arī to Hašeks līdz galam neuzrakstīja, bet pēc viņa nāves to paveica Hašeka draugs rakstnieks Karels Vaņeks, un te nu man viena lieta jāatzīst - pēdējās romāna 100 lappuses patiešām ir bišķi savādākas nekā teksts līdz tam. Es gan nojaušu, ka kaut kādi Hašeka melnraksti šim nobeigumam par pamatu kalpoja un tomēr baigi jūtams, ka autors ir cits un ka humors ir tāds bišķi uzspēlēts.
Kopumā 3.-4. romāna daļas ir nopietnākas un reālistiskākas par epopejas ievadu (lai arī varbūt pasaules kara vēsturi pēc šī romāna rakstīt gluži vēlams nebūtu), Šveika personāžā parādās arī šādas tādas gudrības iezīmes un savu pamuļķa lomu viņš tagad drīzāk uzspēlē nekā reāli tāds muļķis ir.
Par nozīmīgu romāna varoni kļūst leitnants Dubs, kas ar savu piekasīšanos kļūst par tādu kā lokālo antivaroni, lai arī, protams, īstie romāna antivaroņi ir daudz augstākā rangā par nieka leitnantu. Ja pirmās divas daļas vairāk koncentrējās uz visādiem muļķīgiem Šveika pastāstiem un vēl ne gluži kara dzīves ikdienas neķītrībām, tad šeit jau darīšana patiešām ir ar karu (lai arī gluži teikt, ka Šveiks šeit piedalās daudzās kaujās, nevarētu), pārtikas trūkumu, bezcerīgumu un tā tālāk. Brīžiem gribas smieties, brīžiem raudāt, lielākoties tomēr jāsaka, ka Hašeks bija ļoti labs psihologs un cilvēku pazinējs, kā arī viena no pirmajiem kritiskajiem kara romāniem autors - pat "Rietumu frontē bez pārmaiņām" radās vairākus gadus pēc Šveika.
Tomēr izcils romāns tas nav, to es nevaru apgalvot - jā, ļoti satīrisks, brīžiem smieklīgs līdz vājprātam, bet - nepabeigts. Un te nu skaidri ir jūtams, ka autoram veselība neatļāva šo lielu darbu pieveikt līdz galam, kā rezultātā droši vien daudzas viņa ieceres palika nerealizētas un daudz kas netika uzrakstīts tādā veidā, kā to varētu uzrakstīt.