Kazhes pierakstu burtnīca

Ja godīgi, es absolūti nezinu, kā šis ieraksts ir nokļuvis manā krājumā - kāpēc laikā, kad mana gaume svārstījās starp diviem ekstrēmiem pretpoliem - arēnas roku un pankroku, es pēkšņi tiku pie šī ieraksta, ka 1981.gadā saņēma Grammy balvu kā labākais instrumentālais popmūzikas albūms, džeza ģitārista un taustiņnieka duets. Un tomēr tas manā kolekcijā ir.
Īsti manā gaumē šāda mūzika - uzreiz atzīšos - nav. Earl Klugh un Bob James, protams, ir gana profesionāli un meistarīgi un nekādā ziņā šajā ierakstā viņi nehaltūrē, bet viņu smooth jazz pārāk izklausās pēc tādas kā ēdiena piedevas, nevis pēc paša ēdiena - viss ir baigi forši, bet nepietiekami skaļi, nepietiekami centrāli. Iztrūkst kaut kādas domas. Proti, es nesaprotu, kāpēc un kādos apstākļos man vajadzētu šo mūziku *klausīties*. Kā fona pavadījums darbadienā tas ir labs, sēžot pie kamīna (eh, kā es gribētu kamīnu!) un dzerot glāzi vīna (eh, kā es negribētu vīnu!) to arī var fonā dzirdēt, bet apzināti klausīties - tā kā pamatēdienu? Kāpēc lai kāds to darītu? Runāt par atsevišķām kompozīcijām te nevar, jo tas taču ir džezs (vai vismaz - džezam līdzīga mūzika) - viss ļoti labi saplūst kopā un it kā būtu ļoti labi, taču brīžiem rodas tāda sajūta, ka tas ko dzirdu ir drīzāk tāds easy listening meditācijas disks un nevis īsts albūms. Zini tos lētos diskus ar aizdomīga dizaina vāciņiem, kurus visur kur var iegādāties? Sax for Sex un tā tālāk? Tas ir kaut kas uz to pusi, kaut kas tāds, kas var skanēt kā mūzika kādā erotiskā filmā, bet tā nav tāda mūzika, kuru vismaz es spētu mīlēt.