Octopus

Klausoties šo "Gentle Giant" albūmu man nākas nonākt pie apbēdinoša secinājuma, ka pēdējā laikā esmu atradis no kvalitatīva progresīvā roka klausīšanās, kam pie vainas droši vien ir mans lieliskais mēģinājums iepazīt visus ierakstus kolekcijā, kas man dāvāja iespēju izbaudīt dažādas draņķīgas ziemeļu metāla grupas, aizdomīgus amerikāņu deviņdesmito gadu pankus, visus sliktākos Ērika Kleptona albūmus un tuvākajā nākotnē droši vien piedāvās vēl kaut ko pārsteidzoši nekvalitatīvu.
Kā lai šādos apstākļos es klausos "Gentle Giant", kas noteikti ir viena no prasīgākajām jau tā ne gluži katram piemīlīgā progresīvā roka grupām? Īsi sakot - ne pārāk vienkārši. Ja tu alksti klausīties mūziku, kurai tu varētu dziedāt līdzi vai kratīt savus pinkainos matus tās ritmā, tad diez vai tev vajadzētu jebkad kaut ko dzirdēt par Gentle Giant. Kā jau kārtīgi progresīvā roka pārstāvji, GG savas dziesmas veido daudzās daļās ar lauzītiem ritmiem, stilu pārejām vienas dziesmas ietvaros un vispār - diezgan izteiktu showing off. Tā nu ir tiesa, ka neviena progroka grupa nekad nav spējusi izvairīties no iespējas demonstrēt savu dalībnieku tehnisko varējumu. No vienas puses, tas, protams, ir ļoti forši, jo šādā veidā viņi "push to the limits" ne vien sevi, bet arī savus klausītājus. No otras puses, reizēm gribētos dzirdēt izteiktākas melodijas un mazāk mēģinājumus izcelties.
Kā jau ikvienā progresīvā roka ierakstā, arī šeit parādās liels daudzums dažādu instrumentu, kas veido šim ierakstam galīgi ne rokmūzikas skanējumu. Spriežot pēc Wikipedia atrodamās informācijas, līdzās bungām, ģitārai un basģitārai, bez kā iztiek tikai rets rokmūzikas ieraksts, šajā albūmā tiek izmantoti sekojoši instrumenti: Moog sintezators (kā nu bez tā), vibrafons, alta saksafons, vienkāršs saksafons, trompete, melofons, vijole, ksilofons. Un dažas dziesmas, kā piemēram, "Raconteur" balstās tieši uz šiem - nerocīgajiem instrumentiem, tieši šīs dziesmas labākā daļa, manuprāt, ir vijoles un saksafona saspēle.
Citviet Gentle Giant atgādina, ka pamatā progroks tomēr ir roks - kā citādi lai raksturo "A Cry to Everyone", ja ne kā hard roku? Īstenībā - ir daudz veidu, kā to citādi raksturot, jo hārdrokam ir piederīga maksimums trešdaļa šīs dziesmas, bet pārējās daļas drīzāk ir tādas kā speisroka kolāžas, vispār šādu mūziku raksturot ar latviešu valodas trīsdesmit trīs burtiem ir pagrūti.
Kas ir ļoti pozitīvi šajā albūmā ir tā skanējuma daudzveidīgums - līdzās akustiskajam un liegajam "Dog`s Life" (ar mazliet bītlisku stīgu aranžējumu) un romantiskajai "Think of me with kindness" šeit mitinās vistipiskākās psihodēliska progroka kompozīcijas kā "River" vai "The Advent of Panurge".
Kas ir jāatzīst, ka klausīties vienu reizi šādu albūmu nedrīkst - jo pie šādas mūzikas ausīm kādu brīdi ir jāpierod, taču kādā piektajā-sestajā reizē tu sāc saprast, ka šis ieraksts, cik ļoti "nelipīgs" tas lai arī nebūtu, vienkārši balstās uz citas gramatikas nekā tev pierastā pasaule, bet no tā tas nebūt nekļūst sliktāks (lai gan, protams, sākt pazīšanos ar progroku tieši caur Gentle Giant diez vai būtu prāta darbs, labāk tuvoties no malas, kaut vai ejot pa Pink Floyd, King Crimson taciņu (lai arī PF, protams, vispār nav nekāds progroks).
2007-11-27
7.6
comments powered by Disqus