Kazhes pierakstu burtnīca

Vidusskolā es nebiju stilīgais pusaudzis - es neklausījos pareizo mūziku, es netusēju ar pareizajām meitenēm (ar nepareizajām arī nē), dzēru pārāk maz, lai ar to varētu izcelties un es savlaicīgi nenoskatījos "Matrix" un "Piekto elementu". Pēdējo neesmu pilnībā noskatījies vēl šobaltdien. Tāpat kā "Titāniku". "Matrix" tomēr noskatījos, un kā jau pieklājās teicu: "vauv! kaut ko tādu nekad iepriekš neesmu redzējis!"
Vēlāk nāca pēcvidenes laiki un Matrix 2 un 3.daļas, par kurām īsti "wow!" teica tikai retais. Bet tagad - 2008.gada sākumā es pirmo reizi īsto "The Matrix" noskatījos atbilstošā kvalitātē - uz projektora, ar pārmērīgi lielu skaļumu un kompānijā nevis vienatnē sava datora sabiedrībā.
Un ko es varu teikt? Matrix, protams, nav filma ar fenomenālu un citur nekad nepieredzētu sižetisku ideju - visi apgalvo, ka "Dark City" idejiskā līmenī ir tāda pati. Kianu Rīvss nav aktieris, kas liek man smieties un raudāt. Un vienlaikus kā action filma Matrix ir tik liela klasika, cik vien var būt. Parodēta un atdarināta, tā definēja to, ko mēs mūsdienās saprotam ar vārdu specefekti. Ja savulaik es filmas idejas pat īsti nesapratu (kopskatā ņemot manas ne īpaši ideālās angļu valodas zināšanas), tagad viss ir salikts pa plauktiņiem un dzidrs kā kristāls, līdz ar to vairs nav tādas sajūtas, ka filma daudz ko nepasaka līdz galam un liek tev kā skatītājam izdomāt pašam līdz galam. Bet tas nekas.
Tīri vizuāli filma patiešām ir perfekta - Matrix pasaule ir absolūti perfekti nostrādāta un līdzinās labākajām "Brazil" un "City of the lost children" tradīcijām. Taču tā nav tik liela un tik dziļa filma, kā man gribējās domāt 2000.gadā. Matrix var skatīties ar popkornu un tīņu sabiedrībā, iespējams - pat vajag tā darīt.