Kazhes pierakstu burtnīca

"Procesu" biju jau lasījis iepriekš, manuprāt, apmēram 2000.gadā, varbūt 2001., bet šī ir viena no tām grāmatām, kuras ir vērts pārlasīt. Kā Lienčai izteicās kāda bijusī klasesbiedrene, tas esot murgs, ne grāmata. Bet pati atzina, ka ko gan viņa - diplomēta skolotāja - var zināt. Es arī gribu piekrist, ka diplomēti skolotāji lielākoties nezina un nesaprot, ne tik cik melns aiz naga. Sveicieni jums, mani dārgie pedagogi!
Katrā ziņā "Process" nekādā ziņā nav murgs, un tas nav pat tik ļoti abstrakts romāns, kā varētu pirmajā brīdī padomāt. Protams, ir dīvaini, ja pret tevi ierosina tiesa procesu, bet tev kā apsūdzētajam nav nekādas informācijas nedz par procesa gaitu, nedz par to, ko tieši tev inkriminē, un tad tu pamazām saproti, ka visa pasaule ap tevi ir tikai daļa no visa šī lielā "procesa". Bet patiesībā tas ir tik ļoti reālistiski, ka Kafkas simbolismu var piemirst. Katrs no mums ir Jozefs K. un pret katru no mums ir ierosināts šāds process. Protams, šis romāns un "Pils" saturiski ir gluži līdzīgi, un es nebrīnītos, ja Kafkas plānos būtu ietilpis pabeigt tikai vienu no tiem (bet viņš nomira, atstājot abus romānus līdz galam nenopulētus). Vispār gan to, ka "Process" nav pabeigts, just īsti nevar - ja salīdzina ar kaut vai "Ameriku", šis romāns neatstāj nenobeigtības sajūtu, tas ir pietiekami koherents, tipiski kafkisks (jāatzīmē, ka viņa poētiskie paņēmieni un aprakstāmās situācijas visos darbos ir diezgan vienveidīgi un ar pārmērīgu oriģinalitāti neizceļas). Savā ziņā šis romāns ir viena vienīga muldēšana (galvenokārt - no dažādu ar tiesu saistītu cilvēku puses), bet tieši tāpēc tas ir tik trāpīgs, ka trāpīgāks būt nevar. Protams, es nevaru garantēt, ka lasot Kafku, tu gūsi baigo baudu, ka viņš tevi momentāni aizgrābs un tu kļūsi par radikālu viņa sekotāju, bet citādi - patiešām viens no 20.gadsimta sākuma literatūras centrālajiem darbiem!