Kazhes pierakstu burtnīca

Šī filma diez vai varētu cerēt tikt apbalvota ar Oskariem daudzās kategorijās, bet viena Akadēmijas balva tai tiks gandrīz ar garantiju. Proti, vecmeistare Džūlija Kristija tiek uzskatīta par neapšaubāmu favorīti cīņā par labāko sieviešu titullomu, ko apliecina viņas uzvara šajā nominācijā gan kritiķu izvēles balvās, gan Zelta globusos. Protams, šī būtu viena no tām situācijām, kurā es varētu atsaukties uz Keitas Vinsletas apgalvojumu seriālā Extras, ka lai dabūtu Oskaru, visdrošākā stratēģija ir piedalīties filmā par Holokaustu vai tēlot garīgi slimu cilvēku. Faktiski gan Kristijas varone nav garīgi slima, bet fiziski slima, taču tas ir cits jautājums - jā, vislielākās iespējas tikt pie kādām balvām ir aktieriem, kas neatveido "normālus" cilvēkus.
Tomēr mazliet par šo filmu varētu arī pastāstīt, jo tā ir apstāstīšanas vērta. Fionai Andersonei ir Alcheimera slimība, kas izpaužas agrīnajās stadijās kā pakāpenisks atmiņas zudums - vispirms tu nevari atcerēties sīkumus, bet tad sāk pazust arī nozīmīgāka informācija. Un viņai ir vīrs Grānts - kādreizējais augstskolas pasniedzējs, kas savulaik bijis pamatīgs brunču mednieks, bet pēdējos divdesmit gadus bijis pietiekami godīgs. Un, protams, Fionas atmiņās viņa seno dienu grēki glabājas ilgāk par daudz ko citu. Vienu dienu kļūst skaidrs, ka Fionai ir jāpārceļas uz slimnīcu Alcheimera slimniekiem, kas viņai un Grāntam ir smags, bet neizbēgams lēmums. Un slimnīcā Fiona iemīlas vēl vienā pacientā, ar kuru viņa jūtas kopā daudz labāk nekā ar vīru, jo šim pacientam arī nav atmiņu un viņi kopā jūtas līdzvērtīgi. Bet Grānts var tikai skatīties notiekošo un nekādi nespēj to ietekmēt.
Filmas labākā odziņa ir situācijā, kad Fiona slimnīcā skatās TV ziņas par Irāku, viņa ir jau gandrīz zaudējusi savu spēju komunicēties ar apkārtējo pasauli un knapi spēj funkcionēt, un skatoties reportāžu viņa saka: How could they forget Vietnam?
Nezinu, kāpēc, bet es ar šo filmu spēju ļoti labi identificēties un tā uz mani atstāja spēcīgāku iespaidu, nekā biju gaidījis. Ļoti skaists un mazliet (vai ne mazliet) sērīgs kino.