Kazhes pierakstu burtnīca

Nezinu, kāpēc tas tā ir sagadījies, bet Brutal Planet man ir viens no mīļākajiem Alice Cooper albūmiem. Droši vien tas oficiāli par tādu neskaitās, bet vai nav vienalga, kas kā skaitās oficiāli. Ja jau oficiāli "Poison" ir viņam viena no visu laiku labākajām dziesmām, tad droši vien uz to visu oficiālo pusi var pilnībā nospļauties.
Šis ieraksts ir smags, patiešām smags - tāds, kādu Alice Cooper nedz kā indivīds, nedz kā grupa septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados ierakstīt neuzdrīkstētos. Rifi šeit visvairāk atgādina agrīnos Black Sabbath un nevis kaut kādu salkanu astoņdesmito gadu sūdu, kā to varētu gaidīt. Nē, šis ir ieraksts, kurā Alice apdzied to, cik ļoti mūsdienu pasaule ir piedirsta visdažādākajās šī vārda nozīmēs, un to viņš dara pārsteidzoši. Jau no pirmā rifa, ko patiešām būtu varējis radīt Iommi 1970.gadā, ir skaidrs, ka šis nav komēdiju ieraksts, kādu Alice diskogrāfijā netrūkst. Tas nav "Goes to Hell" humors, ko Furnjē kungs šeit pasniedz, tā ir viņa sāpe (kura gan varbūt ir naudā balstīt,a bet tāpat nezaudē ne gramu sava pārliecinošuma). Ieraksta tituldziesma ir vienkārši fenomenāla, it īpaši pateicoties sieviešu background vokālam, kas veido superīgu kontrastu ar Kūpera paša bezcerīgo tekstu. Tāpat lieliska ir "Wicked Young Man" - dziesma, kura droši vien varētu būt vislabākā kompozīcija "American History X" skaņu celiņā. Citas klasiskas kompozīcijas ir "Cold Machines", "It`s the little things", "Pessimystic" un "Pick up the bones". Varbūt Kūpers nav pats izsmalcinātākais rokmūzikas dzejnieks, bet šajā ierakstā viņam patiešām dīvainā kārtā ir izvedies radīt kaut ko, kam ir ne tikai forma, bet arī saturs. Un diezgan biedējošs saturs.