Kazhes pierakstu burtnīca

Tagad, kad esmu izlasījis jau otro Fransuā Nurisjē romānu, varu oficiāli pavēstīt: šis rakstnieks ir absolūti garlaicīgs un nesaistošs. Ja pēc "Tēvu svētkiem" es vēl varēju tikai ar zināmu skepsi raksturot vienu šī rakstnieka darbu, tad tagad es jau jūtos pietiekami pārliecināts, ka arī citi viņa romāni mani nespētu ieinteresēt. Šajā romānā Nurisjē vēsta par kaut kādu tipu, kas visu mūžu bijis saistīts ar zirgiem kā jātnieks un kā jāšanas instruktors (btw., zirgi mani nepavisam neinteresē) un kura dzīve vismaz manā izpratnē par spīti salīdzinoši spraigajiem notikumiem, kuru liecinieks viņš bijis, ir bijusi bezdievīgi garlaicīga. Tik bezdievīgi, ka šo grāmatu lasīju ar totālu piespiešanos un tikai mana dzelžainā griba neļāva pāršķirt pārdesmit lappuses un sagaidīt to brīdi, kad viņš beidzot būtu miris.
Es nezinu, vai šis romāns Nurisjē daiļradē skaitās labs, viduvējs vai slikts uz citu viņa darbu fona, bet raugoties globāli tas ir absolūti bezvērtīgs un apnicīgs. Nurisjē pierakstīšanas manierē ir kaut kas žurnālistiski sausnējs un vienlaikus filoloģiski apnicīgs. Šis romāns nevienu brīdi man nelika just neko, es tam izcīnījos cauri kā tādam putrā savārītam rīsu kalnam, bez garšas, bez smaržas un bez jebkā pieminēšanas vērta. Protams, varbūt lasot to franču valodā, manas izjūtas būtu savādākas un varbūt pie visa vainīgs krievu tulks, BET es tam neticu. Šis romāns ir kaka, un es nekautrējos to teikt, sliktāks par "Tēvu svētkiem". Es nezinu, vai tad, kad viņš saņēma Gonkūru prēmiju, Nurisjē bija labāks rakstnieks, bet par šādu romānu es viņam neko vairāk kā Brenguļu pagasta goda pilsoņa statusu nepiešķirtu. Un arī to tikai pie nosacījuma, ka ikviens daudz maz ievērojamāks franču rakstnieks būtu atteicies kļūt par Brenguļu goda pilsoni. Nē, es neko negribu sliktu teikt par Brenguļiem, droši vien tur ir ne garlaicīgāk kā šajā romānā. Varbūt gan tomēr ir garlaicīgāk, tas patiesībā nav tik svarīgi.