Kazhes pierakstu burtnīca

"All Things Must Pass" ir tieši tāds ieraksts, kādam tam vajadzētu būt, tas precīzi atspoguļo Dšordša Harisona emocionālo stāvokli laikā ap bītlu kā grupas izjukšanu un viņa dvēseliskos meklējumus. Bet vienlaikus tas ir ieraksts, kas pārsteidza pasauli. Kas to būtu domājis, ka klusākais no bītliem, kas katrā grupas albūmā deva vien pāris savas dziesmas, pēkšņi varētu izdot ierakstu uz veselām trīs platēm ar veselu kaudzi emocionālu un ļoti spēcīgu kompozīciju? Katrā ziņā viņš to izdeva un tādējādi vismaz solo karjeras sākumā pierādīja, ka viņš ne par mata tiesu nebija mazāk talantīgs par pārējiem bītliem. Ok, izņemot Ringo Stāru. Neviens nav talantīgāks par Ringo, jo viņam ir liels deguns un viņš "sometimes plays the fool". Nu jā, un Lenons arī bija talantīgāks par Harisonu, viņš tomēr tika traģiski nošauts, un viņš bija grupas galvenais vīzijas nesējs. Bet par Makārtniju Harisons noteikti nebija mazāk talantīgs. Vai arī ja bija, tad nav tik būtiski, kurš bija talantīgāks un kurš nē.

Harisona mūzika nav sevišķi komplicēta, viņš nav sevišķs vārda spēļu meistars, bet kaut kādā veidā viņš pavisam vienkāršos vārdos pasaka tik daudz, kā reti kurš angļu valodas profesors varētu.

Vienīgā šī ieraksta dziesma, kuru varētu būt dzirdējis arī "vienkāršais klausītājs", protams, ir "My Sweet Lord", kura faktiski ir mantra Krišnam. Es sevi diez vai varu nosaukt par lielu reliģiskās mūzikas cienītāju, bet veids kādā Harisons pasniedz šo savu mīlestību pret Dievu, ir tik skaists, ka atturēties no aizkustinājuma izjušanas, to klausoties, droši vien nav iespējams. Satriecoši skaisti skumja ir "Isn`t it a pity", kurā Harisons dzied sekojošo:

Isn`t it a pity
Now, isn`t it a shame
How we break each other`s hearts
And cause each other pain
How we take each other`s love
Without thinking anymore
Forgetting to give back
Isn`t it a pity

It kā - tik vienkārši vārdi, tik vienkāršas domas, bet sajūta rodas tāda, it kā Dšordšs vērstos tieši pie manis un tieši tagad, nevis pirms gandrīz četrdesmit gadiem.
Īsi sakot - šajā ierakstā visas dziesmas ir skaistas. Lielākoties tās ir salīdzinoši klusas un mierīgas, tādas kā reliģiskas pārdomas, brīšiem tajās iezogas humors, brīšiem sākas īsts Fila Spektora aranšējumu jampadracis. Bet kopā tas viss veido satriecoši skaistu peizāšu, tādu kuras dēļ ir vērts dzīvot un vērts mirt. Vienīgais, kas varbūt nav gluši saprotams - ir albūma trešais disks, saukts par "Apple Jam", kas faktiski ir viens vienīgs studijas jam session ieraksts. Tas ir pietiekami klausāms, bet tā funkcija nav īsti skaidra. Taču, ja tu klausies vien pirmos divus diskus, tad All Things Must Pass ir ieraksts, kuram ir jābūt katra melomāna kolekcijā.