Kazhes pierakstu burtnīca

Kas mani motivēja ņemt un lasīt vēsturisku romānu par Romas imperatoru Neronu, tas ir labs jautājums, uz kuru es pats diemžēl atbildēt nevaru. Varbūt - stulbums. Varbūt - zinātkāre. Katrā ziņā tuvākajā laikā, ja man rastos nepieciešamība izrādīt savas zināšanas par Senās Romas vēsturi, es varētu ar tām paspīdēt (vismaz kaut kādā mērā). Vienlaikus apzinos, ka visai drīz to visu atkal aizmirsīšu, jo nekā fenomenāli interesanta tur jau patiesībā nav. Romāna galvenās īpašības ir tādas, ka tajā salīdzinoši neitrālā stilā atstāstīti daži gadu desmiti no Romas vēstures - iekļaujot Tibērija, Kaligulas, Klaudija un Nērona valdīšanas laikus. Teikt, ka Nerons šeit iegūtu pilnīgi skaidru portretu, es laikam tomēr nevaru - jā, viņš netiek totāli demonizēts vai glorificēts, bet vismaz man saprast, kādā tad veidā funkcionē viņa galva, laikam jau neizdodas, un nezinu, vai es to vispār gribētu uzzināt. Protams, atstāstīt sižetu šeit būtu lieki - vari mierīgi apskatīties Wikipedia rakstu par attiecīgu Romas vēstures posmu un gūsi pietiekami pilnīgu priekšstatu.

Kāpēc šo romānu vismaz kaut kādā mērā man bija interesanti lasīt? Tāpēc, ka personāži, kas tajā parādās, arī tādam Romas vēstures nezinītim kā man, bieži ir pazīstami kaut vai tīri viņu vārdu ziņā - līdzās imperatoriem varētu izcelt Seneku, Plīniju jaunāko, Gaju Petroniju, turklāt šis darbs man pamatīgi atsauc prātā viltus-čeha Irži Grošeka "Brokastis nekropoles ēnā", kurā arī parādās visas Agripīnas, Britāniki, Neroni, Kornēliji Sullas un tamlīdzīgi mūdži.

Tīri kā literārs darbs "Nerons" nav lasāms, proti, tas ir stipri vien pārsātināts ar tonnām dažādu personāžu, kurus visus paturēt prātā ir stipri grūti un pat nevajadzīgi, tajā jaucas kopā dažādas tēmas un vēl pa brīžam tiek pieminētas mūsdienas, šādējādi radot tādu kā kišmiša sajūtu. Izlasīt šo grāmatu ir iespējams, bet pilnīgi noteikti tā nebūtu iekļaujama obligātajā literatūrā.