Kazhes pierakstu burtnīca

"Tago Mago" neapšaubāmi ir viens no visgodājamākajiem pietiekami dīvainās apvienības "Can" ierakstiem. Ar ko gan Can būtu īpaši? Sāksim ar to, ka tās dziedātājs ir japānis. Cik vispār japāņu ir profesionālajā populārajā mūzikā? Apmēram tikpat cik futbolā. Turpināsim ar to, ka šī grupa ir viens no izcilākajiem Krautrock ansambļiem, kas spējuši pierādīt, ka vācieši ir spējīgi arī uz kaut ko nopietnāku par alus šlāgeriem.

"Tago Mago" ir dubultieraksts, kura 73 minūtēs ietilpst vien septiņas kompozīcijas, divas no kurām aizņem katra sava plates pusi. Pirmā no tām - trakais grūvs "Halleluhwah" - ir viena no albūma virsotnēm, otrā - arī pietiekami trakais grūvs "Aumgn" - viens no tā mazāk saistošajiem elementiem. Īstenībā šī gan nav tāda mūzika, par kuru būtu viegli kaut ko pastāstīt - tā ir daudz par nepieradinātu, lai pakļautos žanriskiem vai kādiem cita veida ierobežojumiem. Droši vien labākais ieraksta raksturojums ir tā vāciņš, uz kura attēlota tāda parādība kā "blowing your brain own", tikai nevis izmantojot pistoli, bet gan izpūšot smadzenes laukā pa muti. Tā kā burbuli. Šis ieraksts pamatoti skaitās viens no labākajiem veikumiem mūzikā par tēmu tēmu vājprāts/paranoja, un trakais Damo Suzuki šeit ir vairāk nekā līmenī, gluži tāpat kā pārējie grupas dalībnieki.

"Tago Mago" nebūs tas ieraksts, kuru klausoties tu mierīgi dzersi tēju. Tas nebūs tas ieraksts, kura pavadījumā tu gorīsi dibenu. Tas nebūs ieraksts, kuram skanot tu atzīsies mīlestībā vai lūgsi roku. Tev pašam būs izlemt, ko tu darīsi ar "Tago Mago", bet nedarīt neko - tas šajā gadījumā būtu nepieļaujams noziegums.