Kazhes pierakstu burtnīca

"Tsotsi" manā kino projektā, kā var jau nojaust, pārstāv Dienvidāfrikas Republiku. Tāpat, kā jau var iedomāties, DĀR kino ziņā ir vismaz galvastiesu priekšā vairumam Āfrikas valstu - šeit kino veido patiešām īsti profesionāļi nevis traki entuziasti, kuriem no kino mākslas ir ne vairāk sajēgas kā teiksim man. Līdz ar to nav ko brīnīties, ka Tsotsi nav pat vienīgā Oskaram nominētā DĀR filma. Bet tā ir vienīgā, kurai ir izdevies šo prestižo statueti savā rīcībā iegūt. Es gan nevaru apgalvot, ka tā būtu galvastiesu pārāka par citām attiecīgajā gadā nominētajām filmām (jo, izņemot "Paradise Now" nevienu no tām neesmu redzējis), bet prestiži tas, protams, ir.

Filmas galvenais varonis Tsotsi ir kādas pietiekami nelielas, bet brutālas Johannesburgas zagļu bandas vadonis, kurš filmā tiek rādīts izaugsmē gluži kā tāds Varis "Maijā un Paijā". Ok, varbūt ne gluži tādā mērā, ka viņš no puiša, kas vecai tantiņai ceļu rāda ar kāju, pārvēršas par pasaulē staltāko tautu dēlu, kas spēj nocirst akmens koku ar reņģi, bet viņš patiešām no stipri pretīga tipa pārvēršas par... mazāk pretīgu tipu.

Tam visam par katalizatoru kļūst tas, ka Tsotsi nejauši nolaupa mašīnu kopā ar tajā esošu zīdaini. Lai arī tikai dažas minūtes iepriekš viņš sašāva vēderā bērna māti, nogalināt zīdaini viņš nespēj (un pat nemēģina), bet tā vietā kļūst par tādu kā zīdaiņa mātes aizstājēju, un pamazām viņā mostas gadiem ilgi apslēptā cilvēcība.

Es neapgalvošu, ka šī filma mani būtu sevišķi sajūsminājusi - jā, stāsts ir ļoti emocionāls, jā Presley Chweneyagae ir lielisks kā galvenās lomas atveidotājs, un man patīk arī āfrikāņu un angļu valodas minstrojums, kurā runā filmas varoņi, bet... šī nav viena no tām filmām, kas manī modinātu kādas sevišķi spēcīgas emocijas (izņemot nežēlīgo ainu ar suni). Policisti, kuri visā filmas garumā ir Tsotsi uz pēdām, tiek iezīmēti stipri par paviršu, un vispār filma nerada man tāda īsta mākslasdarba iespaidu, ka tur būtu kaut kas šedevrāls.