Kazhes pierakstu burtnīca

"Zaļās papaijas smarža" ir Vjetnamas ieguldījums manā kino projektā. Un te nu es teikšu - man absolūti nav skaidrs, kas šajā filmā tāds bija. Proti, tā tika nominēta Oskaram un ļoti atzinīgi novērtēta Kannu kino festivālā, bet manuprāt šī bija vienkārši garlaicīga un bezmērķīga filma. Tā stāsta par kādu meitenīti, kura strādā par kalponi. Un tas patiesībā arī ir viss, kas šajā filmā ir. Jā, tā ir ļoti estētiski spēcīga, bet vēstījuma tajā ir tik daudz, cik melns aiz naga un mani vismaz tā garlaikoja trakāk nekā gandrīz jebkas, ko man pēdējā laikā ir nācies redzēt. Es, protams, varētu izlikties, ka esmu šeit saskatījis kādu baisi dziļo domu, viltīgi piemiegt ar aci un smīnēt, bet es tur patiešām neko nesaskatīju. Un es centos, patiešām centos, bet tas vienkārši bija pāri maniem spēkiem. Kas tad vēl tur bija, izņemot smuku vizuālo pusi? Pilnīgi nekā. Un tu vari man kaut vai iepūst.

Turklāt - kas tas vispār ir par dīvainu gājienu šādu filmu uzņemt studijā Francijā? Tā ir Vjetnamas filma vai nav? Personīgi es varbūt labprātāk būtu skatījies filmu par Vjetnamas karu. Starp citu - nez vai Vjetnamā tādas ir tikušas uzņemtas? Bet vienlaikus "The scent of green papaya" ir pazīstamākā šīs valsts filma un pēc visas loģikas tā man bija jānoskatās. Ja izrādītos, ka tā patiešām ir labākā filma no Vjetnamas, tad man nākas atzīt, ka Vjetnama nevar pretendēt uz manas iecienītākās kino valsts statusu.