Kazhes pierakstu burtnīca

No visiem ierakstiem, ko vecais (tolaik gan vēl ne vecais, bet tagad jau labu laiku - nelaiķis) zēns Džordžs izdeva septiņdesmitajos gados, šim droši vien ir vissliktākā reputācija. Un savs pamats šādai attieksmei pret šo ierakstu patiešām ir - proti, ir pamats šaubīties, vai no Harisona puses visgudrākais risinājums bija ierakstīt albumu, esot slimam ar laringītu. Proti, viņa balss šeit nepavisam nav skanīga un klausīties šo ierakstu tikai viņa dzidrā vokāla dēļ būtu pagrūti. Tāpēc vien, ka viņa vokāls nepavisam šeit nav dzidrs. Paklausies ieraksta tituldziesmu "Dark Horse" un saki vēl, ka viņš ir lieliskā vokālā formā. Protams, ir arī mūziķi, kuri visu mūžu dzied tieši šādā veidā (piemēram, Bobs Dilans arī nav nekāds operdziedātājs), taču no Harisona tomēr ir pierasts dzirdēt bišķi savādāku output.

Otrs kritiku izpelnošais elements ir Harisona diezgan uzmācīgā aizraušanās ar krišnaismu. Nē, man nav nekādu principiālu iebildumu pret krišnaītiem, bet veidi, kādā pie Krišnas šis pats Harisons var vērsties ir dažādi. Ar "My Sweet Lord" viņš to darīja tā, ka man nekādu iebildumu nebija, bet "Jai Sri Krishna" manai gaumei ir pārāk... krišnaītisks.

Interesantākais skaņdarbs šajā ierakstā patiesībā ir klasiskās "Bye Bye Love" kavers. Un interesants tas ir viena iemesla dēļ - šo dziesmu Harisons nedaudz pielāgoja savai personīgajai situācijai - kad viņu bija pametusi sieva Patija Boida un aizgājusi pie Harisona labākā drauga Ērika Kleptona. Jap, tādas bija tās ziepeņu attiecības mūziķu vidū (ievērojot to, ka Boidai Kleptons bija veltījis droši vien savu izcilāko pašsacerēto kompozīciju - "Layla", tur nebūtu par ko brīnīties). Un vēl rumour has it, ka šajā dziesmā līdzās Harisonam piedalās tieši šī pati Boida un Kleptons - pirmā kā bekvokāliste, otrais kā ģitārsolotājs. Ja tā patiešām ir, tad tas ir pat vairāk nekā unikāls gadījums, kad tava bijusī sieva un viņas jaunais draugs tev palīdz ierakstīt dziesmu par to, kā tu esi ticis pievilts. Protams, Harisona balss arī šeit ir tāla no ideālas, bet tas jau ir cits jautājums.

Melodiski šim ierakstam patiesībā nav ne vainas, piemēram, "Maya Love" varētu būt kļuvusi par pietiekami lielu hitu, ja vien Harisons būtu nedaudz labākā vokālā formā. Labas ir arī "Far East Man" un "So Sad". Savā ziņā visvieglāk gan izbaudīt ir ierakstu ievadošo kompozīciju "Hari`s on Tour", jo tā ir instrumentāla un stipri samocītā Harisona balss tajā neparādās, un tas ir labi, ka tā. Īsi sakot, ja šis ieraksts būtu tapis mazliet citos apstākļos, tas būtu patiešām feins ieraksts.