Kazhes pierakstu burtnīca

Aizvakar mums bija izvēle - otrais "Harolds un Kumārs" vai "Aizmirst Sāru Māršalu". Es personīgi jau sākotnēji biju pārliecināts, ka no divām šī būtu labākā filmā (lai arī, protams, konkurence ar Kumāru nav sevišķi smaga), taču izvēle krita uz narkomānu komēdiju. Tagad gan patiesībā nezinu, vai otrā filma būtu pasākumam labāk piemērota. Proti, arī "Forgetting Sarah Marshall" ir diezgan pasmaga, kas attiecas uz atklātām ainām (un tās ir tādas ainas, kurām pārbagātas filmas kompānijās parasti mēs nemēdzam skatīties), un arī tās skatīšanās procesā man nāktos ne reizi vien sarkt un bālēt par savu kino lenšu piedāvājumu. Taču vienlaikus nav šaubu, ka šī patiešām ir gana laba komēdija, kuras laikā izsmieties tu dabū nesalīdzināmi vairāk reižu nekā no Harolda un Kumāra jokiem.

Iedomāsimies situāciju - ir kāds vīrietis, kas it kā ir komponists, bet faktiski viņš nodarbojas ar saundtreka sacerēšanu televīzijas detektīvseriālam (kurš diezgan izteikti parodē Amerikā populāros šāda stila seriālus, iesaistot tajā lielu daudzumu dažāda seksuāla rakstura sviesta) un apbrīno savu draudzeni - šī seriāla galvenās lomas atveidotāju seksīgo Sāru Māršalu. Taču tad kādu dienu Sāra viņam paziņo, ka viņu attiecības ir cauri, jo viņai ir cits vīrietis - satriecoši populārās angļu grupas "Infant Sorrow" līderis Eldouzs Snovs, kura repertuārā ir tik lieliskas dziesmas kā "We gotta do something" un "Inside of you". Pīters, lai pārdzīvotu šķiršanos no draudzenes, vispirms iesaistās neskaitāmos vienas nakts sakaros, bet tā kā tie viņam īstu gandarījumu nesniedz, beigu beigās viņš dodas atpūsties no savas dzīves uz Havaju salām, kur viņš gandrīz uzreiz satiek... savu bijušo draudzeni Sāru Māršalu un lielisko Eldozu Snovu. Gadās, vai ne?

Brīžiem šī komēdija ir gandrīz ģeniāla un liek tev smieties kā trakam, brīžiem tās humors ir tāds nedaudz... lēts. Ne katastrofāli lēts, tā kā tādā totāli tizlā filmā, bet arī ne sevišķi labs. Personāži šeit ir īstenībā ļoti pat ok - kas mani priecē, ka Snovs, kas no vienas puses ir stipri patruls un bezjēdzīgā spirituālismā iegrimis rokmūziķis (kā jau rokmūziķim piedienas), tajā pat laikā nav nemaz tik stulbs un pretīgs kā es biju domājis, redzot filmas treileri, faktiski viņš ir pat pietiekoši simpātisks varonis. Protams, jāņem vērā, ka šī ir kārtējā Džūdas Apatova bandas filma, līdz ar to tās humors bieži ir ļoti tipisks visām Apatova sērijas filmām un ne vienmēr - īsteni manā gaumē. Tomēr pilnīgi noteikti šī ir noskatīšanās vērta komēdija.