Itālijas ceļojuma 7.diena: Sienna un ievads Romā

2008-08-07

No rīta gribējām savlaicīgi izreģistrēties no mūsu B&B, kad atklājām, ka tantes ta nav. Proti, neviena, kas varētu no mums paņemt atslēgu un naudu, un vienlaikus atdot mūsu pases, tur nebija. Piezvanīju vecim, šis paziņoja, ka viņa sieva pēc brīža atnākšot. Tā viņa patiešām izdarīja, kaut ko daudz mēģināja mums itāļu valodā izstāstīt (neko daudz, protams, nesapratu), visu nomaksāju un varējām doties prom. Ja tev gadās būt Florencē un meklē lētu naktsmītni, šī varētu būt viena no labākajām – pietiekami tuvu centram, par diviem cilvēkiem uz nakti 42 eiro (bez brokastīm), nosaukums - “5 Sensi”. Protams, Couchsurfing ir lētāk (nesalīdzināmi), bet nogurdinošāk, bet viesnīcas Florencē ir padārgas un Lonely Planet piedāvā tikai ievērojami dārgākus variantus.

Sākotnēji bija paredzēts, ka tālāk mūs ceļš vedīs uz Siennu, kur mums bija sarunāts viens CS biedrs, pie kura pārnakšņot, taču attiecīgajā pilsētā bijām izlēmuši nakti nepavadīt, tāpēc atvainojāmies viņam, ka tā sanācis un izlēmām Siennu apskatīt tikai īsas pastaigas veidā.

Pirmais, ko vērts atzīmēt par šo pilsētu, ir fakts, ka tās dzelzceļa stacijā nav pieejama bagāžas glabātuve (vismaz mums tādu atrast neizdevās), kas nozīmēja vienu izteikti nepatīkamu faktu – somas atkal nācās nest cauri visai pilsētai. Turklāt stacija atrodas patālu no centra, tālab uz centru jābrauc ar autobusu.

Pati Sienna oficiāli (atbilstoši LP) tiek uzskatīta par anti-Florenci un kā likums cilvēki izteikti sadalās Siennas cienītājos un Florences cienītājos, bet abas vienlaikus nevienam patikt nevarot. Kamēr Florence ir viens no Itālijas renesanses centriem, tikām Sienna ir klasiska gotiska pilsēta. Un tieši šīs gotiskās auras dēļ es gribēju to apskatīt.

Patiesībā es biju gaidījis, ka tā būs nedaudz tumšāka un drūmāka, ar vēl šaurākām ieliņām, bet īpaši vilties tā man noteikti nelika. Pilsēta izceļas ar tās ļoti īpatnējo centrālo laukumu, kam ir bļodas forma – proti, pa vidu tam ir pamatīgs padziļinājums, bet vienā no tā malām atrodas Palazzo Pubblico – viena no iespaidīgākajām gotiskās viduslaiku arhitektūras celtnēm Itālijā. Nedaudz tālāk atrodas Sienas katedrāle, kas ir romāniskās arhitektūras pērle. Tomēr Siennas galvenais skaistums patiesībā ir citur – proti, tās vertikālajās ieliņās, jo (tāds ir mans viedoklis) pilsēta ar pauguriem un lejām ir daudz interesantāka kā pilsēta līdzenumā. Es nezinu, vai Siennā ir īpaša jēga pavadīt ilgāku laiku, bet kā apskates objekts 2-3 stundu ekskursijai tā noteikti ir pietiekami labs mērķis.

Ar vienu problēmu šajā pilsētā gan mums sanāca saskarties – proti, ar ļoti nejēdzīgi organizēto Siennas sabiedriskā transporta sistēmu, kura mums liedza saprast, kādā veidā ātrāk un veiksmīgāk varētu nokļūt atpakaļ dzelzceļa stacijā. Vairāku vietējo (un it īpaši – amerikāņu ģimenes) ieteikumi mūs tikai vairāk samulsināja un beigās vērsos pēc palīdzības pie angliski nerunājoša autobusa šofera, kurš man ar pirkstu parādīja, kurā autobusā jākāpj.

Atkāpe: Itālijā vari bez problēmām savu jautājumu par jebkādu ceļamērķi uzdot praktiski jebkuram cilvēkam. Arī tādi, kas ne vārda nerunā tev zināmās valodās, visticamākais, mēģinās ar zīmēm tev dot norādījumus. Protams, angliski runājošie šajā gadījumā ir noderīgāki. Visbiežāk jautājumus uzdevu autobusu vadītājiem, jo tie parasti vismaz zina, kur dodas attiecīgais autobuss, arī ja viņi nespēj tev neko paskaidrot valodas barjeras dēļ.

No nelielās Siennas ceļ mūs veda uz gigantisko Romu. Iebraukuši Romas Termini stacijā, mēs sapratām, ka labi nebūs. Cilvēki visos virzienos plūst kā jūra, visur troksnis, visur aktivitāte. Labi vēl ka līdz mūsu viesnīcai nebija sevišķi tāls ceļš ejams.

Romā bijām rezervējuši 3 naktis viesnīcā “Hotel Elide”, kas savā interneta lapā dēvējas par trīs zvaigžņu iestādi, bet dabā, manuprāt, ir divu zvaigžņu. Faktiski tas bija lētākais variants, ko ātrumā Romā bijām varējuši atrast (70 eiro par nakti), un tas tas nebija slikts risinājums. Mazliet viesnīcā atpūtāmies un vēl šīs dienas pēcpusdienā-vakarā izgājām pirmajā īsajā Romas apskates maršrutā.

Patiesībā sākotnēji es biju domājis šo maršrutu realizēt garāku, bet sanāca, ka apskatījām vien divus no slavenākajiem Romas objektiem – Spāņu kāpnes un Trevi strūklaku. Par pirmajām patiesībā mani māc viens jautājums – ar ko tās ir tik šausmīgi ievērojamas? Jā – diezgan lielas kāpnes, bet vai tās patiešām būtu tik unikālas? Izņemot milzīgu daudzumu cilvēku uz katra to pakāpiena nekā TIK izcila šajās kāpnēs, manuprāt, nav. Atbilstoši Wikipedia tās esot augstākās un platākās kāpnes Eiropā, bet dīvainā kārtā es to grandiozo izmēru nejutu. Kāpnes kā kāpnes. Tad jau drīzāk skaista ir Trinita dei Monti baznīca, uz kuru šīs kāpnes ved. Nemaz nerunājot par to, ka tās ir franču un nevis spāņu kāpnes.

Par Trevi strūklaku ir pilnīgi cits stāsts. Tā ir patiešām milzīga un satriecoša baroka stila strūklaka, kas ir gan iespaidīga izmēros, gan skaistumā (lai arī, protams, tai ir raksturīga Romas tendence visu taisīt vienkārši maniakāli lielu). Par to, cik tur bija cilvēku un ka pat nofotografēt šo strūklaku bija gandrīz neiespējami, šoreiz droši vien paklusēšu. Vēl aizgājām ieēst kādu picu un tad devāmies uz viesnīcu. Nākamajā rītā bija paredzēts agri celties, lai dotos uz Vatikānu, tāpēc ilgi tusēt apkārt negribējās. Turklāt Romas lielais troksnis, izmēri un cilvēku pūļi bija diezgan nomācoši un neraisīja vēlmi kaut kur vēl vazāties apkārt.

Šajā vakarā norisinājās nepatīkamais atgadījums ar Lienčas īkšķi, kuram kā zilonis apsēdos virsū.