Cancer Ward
Turpinot iepazīt Aleksandra Solžeņicina daiļradi izlasīju viņa pēc daudzu domām labāko romānu - "Vēža korpuss". Romānā aprakstīts tieši tas, ko varētu gaidīt pēc tā nosaukuma - pacientu un ārstu dzīve vēža slimnieku korpusā kādā slimnīcā kaut kur Uzbekistānā. Romāna galvenais varonis ir Oļegs Kostoglotovs, kam par prototipu Solžeņicins izmantoja sevi pašu - kādreizējs kareivis, kas pabijis Staļina nometnēs un tagad pakļauts mūžīgam izsūtījumam Uzbekistānā cīnās ar vēzi. Taču līdzās viņam ir arī tādi personāži kā Pāvels Nikolajevičs Rusanovs - tipisks Staļina laika aparāta darbonis, kura sirdsapziņa nav pati tīrākā, lai arī vienlaikus viņš pats sevi uzskata par maksimāli godīgu cilvēku. Vēl varoņu vidū izceļams ir Vadims, kurš gandrīz būtu kļuvis par izcilu zinātnieku-praktiķi, ja ne vēzis, kas viņam atstājis pēdējos mēnešus, un pusaudzis Djomka, kuram pagalam negribas zaudēt vēža saēsto kāju, bet vēl vairāk negribas zaudēt dzīvību.
Ja "Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē" man šķita diezgan smaga literatūra, tad "Vēža korpuss" ir vispār smagais metāls. Vēzis, koncentrācijas nometnes un staļinisms - viss vienā katlā, tā nav joka padarīšana. Solžeņicins šajā darbā mani pārliecināja, ka viņš patiešām bija izcils stāstnieks un ka cilvēku likteņus uz papīra viņš izlika tik meistarīgi, ka ne velti viņš kļuva par Nobela prēmijas laureātu. Romāna varoņi, protams, droši vien lielā mērā ir apkopojoši un viņu vidū ir tādi, pret kuriem jūtamas autora simpātijas un tādi, pret kuriem - antipātijas, bet sasodīts, cik labi šis romāns ir uzrakstīts. Turklāt, tas, dabiski, ir vairāk nekā vienkāršs cilvēku likteņu un slimības vēsturu atstāstījums, bet vienlaikus arī totalitārisma analīze, viens milzīgs alegoriju krājums un vienkārši elpu aizraujoša literatūra. Varbūt ne tieši daiļliteratūra - un pie tā es joprojām palieku, ka Solžeņicins savā būtībā bija tuvāks žurnālistam nekā tīram rakstniekam - fantastam, bet šī ir tiešām viena no tām grāmatām, kas varēja iedragāt Padomju Savienības pamatus, un patiesībā tā tos arī iedragāja.
Ja "Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē" man šķita diezgan smaga literatūra, tad "Vēža korpuss" ir vispār smagais metāls. Vēzis, koncentrācijas nometnes un staļinisms - viss vienā katlā, tā nav joka padarīšana. Solžeņicins šajā darbā mani pārliecināja, ka viņš patiešām bija izcils stāstnieks un ka cilvēku likteņus uz papīra viņš izlika tik meistarīgi, ka ne velti viņš kļuva par Nobela prēmijas laureātu. Romāna varoņi, protams, droši vien lielā mērā ir apkopojoši un viņu vidū ir tādi, pret kuriem jūtamas autora simpātijas un tādi, pret kuriem - antipātijas, bet sasodīts, cik labi šis romāns ir uzrakstīts. Turklāt, tas, dabiski, ir vairāk nekā vienkāršs cilvēku likteņu un slimības vēsturu atstāstījums, bet vienlaikus arī totalitārisma analīze, viens milzīgs alegoriju krājums un vienkārši elpu aizraujoša literatūra. Varbūt ne tieši daiļliteratūra - un pie tā es joprojām palieku, ka Solžeņicins savā būtībā bija tuvāks žurnālistam nekā tīram rakstniekam - fantastam, bet šī ir tiešām viena no tām grāmatām, kas varēja iedragāt Padomju Savienības pamatus, un patiesībā tā tos arī iedragāja.
2008-09-11
comments powered by Disqus