Tim Buckley
Šodien, klausoties Timu Bakliju, es kārtējo reizi pārliecinājos par to, cik labs kopumā ir mans briesmīgi ilglaicīgais projekts - noklausīties visus savas kolekcijas ierakstus, jo epizodiski šādā veidā es uztrāpu kaut kam, kas mani uzrunā par visiem simts un ko es citādi diez vai būtu saņēmies noklausīties. Ņemsim par piemēru šo ierakstu - Tima Baklija debijas albumu. Es nez kāpēc biju pārliecināts, ka tas būs kaut kāds absolūti bezpersonisks folkmūzikas dziesmu apkopojums, banāls un truls šo vārdu vissliktākajā nozīmē, bet praksē tas izrādījās pavisam kas cits. Protams, tikpat labi tas būtu varējis izrādīties nepatīkams pārsteigums, gluži kā tas bija ar Lī Heizlvūdu pirms nedaudzām dienām, taču Baklijs mani patiešām pārsteidza tieši tā, kā es būtu vēlējies tikt pārsteigts.
Ja kas, Bakliji bija viena stipri nelaimīga popmūziķu dzimta. Tims nomira (ja pareizi apskatījos) divdesmit septiņus gadus vecs - no narkotiku pārdozēšanas. Viņa dēls Džefs Baklijs, kas arī bija paspējis ierakstīt dažus (kā runā) ļoti labus albumus, trīsdesmit gadu vecumā noslīka, turklāt nebūdams pat nekādā narkotiku iespaidā. Taču kā viens tā otrs ar savu mūziku bija paspējuši pateikt diezgan daudz, noteikti vairāk kā daudzi mūziķi, kam izdevies sasniegt sirmu vecumu.
Baklijas debijas ierakstā pirmais skaņdarbs, kas mani pa īstam uzrunāja, bija "Strange Street Affair Under Blue", kas pamatīgi izklausās pēc "The Doors" (ja kas Baklijam un Doors bija kopīgs producents), un kas ir ļoti ātri uzrunājoša dziesma. Starp citu, Baklijam bija arī lielisks pavadošo mūziķu ansamblis, kurā ietilpa Billijs Mundijs (vēlakais Frenka Zappas bundzinieks), Van Daiks Pārkss, kas palīdzēja Braienam Vilsonam darbā ar "Smile", un Džims Fīlders, kas uzspēlēja gan ar Zappu, gan ar "Blood, Sweat & Tears".
Muzikāli šis ieraksts ir kopumā diezgan viegls un gaisīgs, lai arī Baklija balss ir tik melanholiska, ka uz sevišķu prieku tā vispār nav spējīga, taču mani viņš uzrunā, un tas man ir ļoti būtiski. Ja tu vēlies zināt, pēc kā tas izklausās, tad es pat nezinu ko teikt. Daļa šeit ir folkroks, daļa - nav, bet viss kopā, kā jau to vairākas reizes esmu teicis, veido vienu no labākajiem ierakstiem, ko esmu pēdējos mēnešos dzirdējis. Jā, tas ir diezgan "sissy", taču man ne vienmēr ir nepieciešams, lai mūziķis kliegtu "Cos She`s a Witch!" reizi pēc reizes, lai es varētu šo mūziķi novērtēt.
Ja kas, Bakliji bija viena stipri nelaimīga popmūziķu dzimta. Tims nomira (ja pareizi apskatījos) divdesmit septiņus gadus vecs - no narkotiku pārdozēšanas. Viņa dēls Džefs Baklijs, kas arī bija paspējis ierakstīt dažus (kā runā) ļoti labus albumus, trīsdesmit gadu vecumā noslīka, turklāt nebūdams pat nekādā narkotiku iespaidā. Taču kā viens tā otrs ar savu mūziku bija paspējuši pateikt diezgan daudz, noteikti vairāk kā daudzi mūziķi, kam izdevies sasniegt sirmu vecumu.
Baklijas debijas ierakstā pirmais skaņdarbs, kas mani pa īstam uzrunāja, bija "Strange Street Affair Under Blue", kas pamatīgi izklausās pēc "The Doors" (ja kas Baklijam un Doors bija kopīgs producents), un kas ir ļoti ātri uzrunājoša dziesma. Starp citu, Baklijam bija arī lielisks pavadošo mūziķu ansamblis, kurā ietilpa Billijs Mundijs (vēlakais Frenka Zappas bundzinieks), Van Daiks Pārkss, kas palīdzēja Braienam Vilsonam darbā ar "Smile", un Džims Fīlders, kas uzspēlēja gan ar Zappu, gan ar "Blood, Sweat & Tears".
Muzikāli šis ieraksts ir kopumā diezgan viegls un gaisīgs, lai arī Baklija balss ir tik melanholiska, ka uz sevišķu prieku tā vispār nav spējīga, taču mani viņš uzrunā, un tas man ir ļoti būtiski. Ja tu vēlies zināt, pēc kā tas izklausās, tad es pat nezinu ko teikt. Daļa šeit ir folkroks, daļa - nav, bet viss kopā, kā jau to vairākas reizes esmu teicis, veido vienu no labākajiem ierakstiem, ko esmu pēdējos mēnešos dzirdējis. Jā, tas ir diezgan "sissy", taču man ne vienmēr ir nepieciešams, lai mūziķis kliegtu "Cos She`s a Witch!" reizi pēc reizes, lai es varētu šo mūziķi novērtēt.
2008-09-26
comments powered by Disqus