A Room of One`s Own
"Sava istaba" patiesībā neietilpa manā lasīšanas "A" plānā. Proti, tas nav viens no Virdžīnijas Vulfas darbiem, kas iekļauti 1001 izlasāmās grāmatas sarakstā, jo tas nemaz nav romāns, bet gan ir eseja. Taču no otras puses reizēm ir vērts lasīt arī kaut ko izglītojošu. Es sevi, protams, nenosauktu par lielāko izglītošanās cienītāju visā apvienotajā Latvijvalstī, taču uzzināt kaut ko jaunu, lai ar to pēcāk varētu kaut kur "pazīmēties", tas man var arī patikt. Var arī nepatikt, bet tas ir cits jautājums.
Tātad - par šo grāmatu. Par ko tā ir? Faktiski grāmatas apakšvirsraksts ir "Sievietes un literatūra", proti, Virdžīnija Vulfa apspriež sievietes - rakstnieces lomu, iespējas un diskrimināciju. Doma tajā visā faktiski ir gauži vienkārša - lai sieviete varētu uzrakstīt kaut ko pielīdzināmu, teiksim, Šekspīra darbiem, viņai ir nepieciešams - sava istaba darbam un kaut kādi personīgie līdzekļi. No vienas puses - triviāls apgalvojums. No otras puses - līdz pat divdesmitā gadsimta sākumam pietiekami reta parādība. Kā nekā sievietes pienākumos un tiesībās izglītība un rakstīšana līdz salīdzinoši nesenam laikam neietilpa, un likumsakarīgi autoru vidū sieviešu bija neproporcionāli maz. Gluži tāpat kā citās būtiskās nozarēs, un patiesībā laikam jau tā sanāk, ka līdz pat 20.gadsimtam rietumu civilizācijas sieviešu ieguldījums jebkāda veida zinātnēs bija diezgan minimāls. Un Vulfa šajā grāmatā apskata sieviešu stāvokli Anglijā laikmetos pirms viņas pašas laikmeta un nonāk pie secinājuma, ka tās dažas patiešām ievērojamās rakstnieces, kas viņiem bija bijušas, lielā mērā bija izņēmumi, kas tikai apstiprina likumsakarību, un turklāt savu potenciālu tā īsti viņas lielākoties tāpat realizēt nespēja. Visumā varu šādiem apgalvojumiem piekrist, un Vulfas loģika man ir skaidra.
Kur tikām ir viens elements, kurā tā īsti viņai nepiekristu, tas ir par tiem personīgajiem līdzekļiem. Proti, Vulfas prāt labākais variants ir, ja sievietei-rakstniecei ir kādas 500 mārciņas ienākumu gadā (tam laikam - normāla summa), tā lai viņai nebūtu nepieciešams strādāt nekādu algotu darbu un viņa varētu pilnībā pievērsties literatūrai, un šādos apstākļos, redz, viņa varēšot labi strādāt. Es, raugoties uz šo parādību kā 21.gadsimta sociālistiski noskaņots cilvēks, uzskatu, ka tāda veida "ienākumi", jo cilvēkam ienes kaut kāds mantojums (kuru viņš pats likumsakarīgi nav nopelnījis) nav tā labākā vide un apstākļi ne vien rakstniecības gadījumā, bet attiecībā uz cilvēka dzīvi vispār. Proti, manuprāt, rakstniekam (ideālos apstākļos) ir jāgūst ienākumus vai nu no sava literārā darba vai no jebkāda veida "haltūrām", bet nevis vienkārši jāsaņem nauda "ne par ko". Nepatīk man šāda pieeja idejiski, un tur nu es neko nevaru padarīt. Bet laikam gan divdesmito gadu Anglijā tādu cilvēku, kas dzīvoja no šādiem "ienākumiem", bija vairāk kā tas ir mūsdienās. Es gan, protams, nezinu, varbūt nekas nav mainījies, bet varbūt ir.
Kas attiecas uz "Savu istabu", tas esot atzīts par vienu no feminisma svarīgākajiem teorētiskajiem pamatdarbiem, un par to - visu cieņu Vulfas kundzei. Viņa veikli operē ar faktiem, piepin tiem klāt nedaudz fantāzijas, un līdz ar to šo eseju tīri labi var lasīt arī kā daiļlliteratūras darbu. Varbūt ne izcilu daiļliteratūras darbu, bet pietiekami labu noteikti.
Tātad - par šo grāmatu. Par ko tā ir? Faktiski grāmatas apakšvirsraksts ir "Sievietes un literatūra", proti, Virdžīnija Vulfa apspriež sievietes - rakstnieces lomu, iespējas un diskrimināciju. Doma tajā visā faktiski ir gauži vienkārša - lai sieviete varētu uzrakstīt kaut ko pielīdzināmu, teiksim, Šekspīra darbiem, viņai ir nepieciešams - sava istaba darbam un kaut kādi personīgie līdzekļi. No vienas puses - triviāls apgalvojums. No otras puses - līdz pat divdesmitā gadsimta sākumam pietiekami reta parādība. Kā nekā sievietes pienākumos un tiesībās izglītība un rakstīšana līdz salīdzinoši nesenam laikam neietilpa, un likumsakarīgi autoru vidū sieviešu bija neproporcionāli maz. Gluži tāpat kā citās būtiskās nozarēs, un patiesībā laikam jau tā sanāk, ka līdz pat 20.gadsimtam rietumu civilizācijas sieviešu ieguldījums jebkāda veida zinātnēs bija diezgan minimāls. Un Vulfa šajā grāmatā apskata sieviešu stāvokli Anglijā laikmetos pirms viņas pašas laikmeta un nonāk pie secinājuma, ka tās dažas patiešām ievērojamās rakstnieces, kas viņiem bija bijušas, lielā mērā bija izņēmumi, kas tikai apstiprina likumsakarību, un turklāt savu potenciālu tā īsti viņas lielākoties tāpat realizēt nespēja. Visumā varu šādiem apgalvojumiem piekrist, un Vulfas loģika man ir skaidra.
Kur tikām ir viens elements, kurā tā īsti viņai nepiekristu, tas ir par tiem personīgajiem līdzekļiem. Proti, Vulfas prāt labākais variants ir, ja sievietei-rakstniecei ir kādas 500 mārciņas ienākumu gadā (tam laikam - normāla summa), tā lai viņai nebūtu nepieciešams strādāt nekādu algotu darbu un viņa varētu pilnībā pievērsties literatūrai, un šādos apstākļos, redz, viņa varēšot labi strādāt. Es, raugoties uz šo parādību kā 21.gadsimta sociālistiski noskaņots cilvēks, uzskatu, ka tāda veida "ienākumi", jo cilvēkam ienes kaut kāds mantojums (kuru viņš pats likumsakarīgi nav nopelnījis) nav tā labākā vide un apstākļi ne vien rakstniecības gadījumā, bet attiecībā uz cilvēka dzīvi vispār. Proti, manuprāt, rakstniekam (ideālos apstākļos) ir jāgūst ienākumus vai nu no sava literārā darba vai no jebkāda veida "haltūrām", bet nevis vienkārši jāsaņem nauda "ne par ko". Nepatīk man šāda pieeja idejiski, un tur nu es neko nevaru padarīt. Bet laikam gan divdesmito gadu Anglijā tādu cilvēku, kas dzīvoja no šādiem "ienākumiem", bija vairāk kā tas ir mūsdienās. Es gan, protams, nezinu, varbūt nekas nav mainījies, bet varbūt ir.
Kas attiecas uz "Savu istabu", tas esot atzīts par vienu no feminisma svarīgākajiem teorētiskajiem pamatdarbiem, un par to - visu cieņu Vulfas kundzei. Viņa veikli operē ar faktiem, piepin tiem klāt nedaudz fantāzijas, un līdz ar to šo eseju tīri labi var lasīt arī kā daiļlliteratūras darbu. Varbūt ne izcilu daiļliteratūras darbu, bet pietiekami labu noteikti.
2008-10-06
comments powered by Disqus