Kazhes pierakstu burtnīca

"The Final Cut" lielākais mīnuss droši vien ir tajā, ka tas vispār nav mūzikas ieraksts, bet gan Rodžera Votersa pārdomas par kara tēmu. Ja tev šķita, ka "The Wall" ir pārāk tendēts uz Votersa paša bērnības traumu saistībā ar viņa tēva nāvi Otrajā pasaules karā, tad "The Final Cut" šo tēmu attīsta līdz pilnīgi jaunam līmenim. Līdz tādam līmenim, ka mūzikas instrumentu dalība šajā ierakstā ir minimāla. Un vēl minimālāka ir citu Pink Floyd dalībnieku dalība. Riks Raits, kā zināms, no grupas bija jau izsviests laukā, Gilmors un Voterss bija tādā konflikta stadijā, ka bail, bet Niks Meisons vispār nekad nebija grupas galvenais ideju ģenerētājs, bet šajā ierakstā, kur sitamo instrumentu loma nav sevišķi liela, viņš ir vēl mazāk jūtams nekā citkārt.

Es patiesībā pret šo ierakstu droši vien esmu pozitīvāks, nekā man vajadzētu būt. Proti, es lieliski apzinos tā mīnusus, taču kopumā man tā klausīšanās tīk. Jā, tajā ir izteiktas problēmas ar melodijām, jā, vairums dziesmu nav sevišķi atšķiramas viena no otras, bet tas mani īpaši netraucē. Cik šeit ir tādu skaņdarbu, kurus es patiešām būtu gatavs nosaukt par dziesmām:
1) "The Fletcher Memorial Home" - tā, cik atceros, pat tika iekļauta izlasē "Echoes". Protams, Voterss tur būtu iekļāvis šo albumu pilnā garumā, bet tas jau ir cits gadījums, jo Votersa izpratne varētu nedaudz atšķirties no citu cilvēku izpratnes par to, kas ir labs ieraksts, bet šī dziesma man tomēr patīk;
Negribu uzskaitīt tālāk. Nē, dažas dziesmas te vēl ir, tik traki nav, bet īpaši aizraujošas tās pašas par sevi nav, taču ieraksts kā vienots veselums mani uzrunā pietiekami labi un vismaz par vienu man šaubu nav - Voterss tiešām visu saka no sirds, un tīri emocionāli mani šis ieraksts iekustina. Tā nav laba mūzika, tas jau nebūtu apšaubāmi, bet salīdzinoši ar to, par ko PF pārvērtās pēc viņa aiziešanas, Voterss tomēr bija salīdzinoši labs vecis.