3 - Mana māte Matilde

2008-11-10

Tu droši vien teiksi, ka manai mātei ar visu šo nav nekādas saistības. Ne jau viņa tevi pamudināja mani krāpt un man – tevi nogalināt. Tu viņu nekad neesi redzējusi, un arī es neesmu ar viņu sazinājies jau daudzus gadus. Taču tas nenozīmē, ka viņa šeit nekādi nebūtu iesaistīta. Tieši tāpēc man nepieciešams tev tagad izstāstīt šo stāstu.

Līdz desmit gadu vecumam man bija viens tētis, bet no desmit gadu vecuma – cits. Kādu dienu es pārnācu no skolas, un māte man pavēstīja, ka no šīs dienas es par tēti saukšu Artūru Maksimoviču. Kas bija noticis ar manu iepriekšējo tēti, ko vēl no rīta biju redzējis gluži mierīgi kopīgajā virtuvē uz plīts vārām divas olas, māte neuzskatīja par vajadzīgu pavēstīt. Būdams paklausīgs zēns, es viņai šo jautājumu neuzdevu, un arī citiem ceļiem patiesību noskaidrot nemēģināju.

Savā ziņā tas bija dīvaini, jo no dabas es biju diezgan ziņķārīgs, taču vēsti par to, ka man tagad būs cits tētis, es pieņēmu ļoti mierīgi. Ja jau māte tā teica, tātad tā tam bija jābūt. Turklāt nebija jau tā pirmā reize, kad manā dzīvē notika pārmaiņas. Kad es pazaudēju cepuri, mamma man vietā nopirka jaunu. Kad kaimiņienes Veras Ļeoņidovnas kaķim pārbrauca pāri asfalta rullis, viņa jau tajā pašā dienā no pagraba paņēma jaunu kaķēnu. Tāpat notika ar manu tēti – vecais pazuda un vietā tika paņemts jauns.

Es neatceros, ka būtu bijis savam pirmajam tētim sevišķi pieķēries. Viņš bija gluži tāds pats tētis kā citiem bērniem – kaut kur strādāja, reizēm atnāca mājās piedzēries un sita mani, māti vai kādu nejauši pagadījušos kaimiņu. Rupji lamājās, kad viņam gadījās izliet pienu vai atsisties ar pieri pret skapīti tualetē. Mans jaunais tētis Artūrs Maksimovičs no vecā tēta atšķīrās tikai ar vārdu, bet uzvedībā viņš bija tieši tāds pats. Jā, un vēl viņam bija leknas ūsas.

Tagad tu jau mani pavisam nesaproti – solījos runāt par māti, ar kuru tam visam nav nekāda sakara, bet stāstu par sava audžutēva ūsām. Taču tā nav, ka es būtu novirzījies no tēmas. Artūra Maksimoviča parādīšanās mūsu ģimenē liecina par ļoti daudz ko – gan attiecībā uz mātes raksturu, gan – visvairāk – manu turpmāko dzīvi.

Es nepārspīlēšu, ja teikšu, ka mana māte bija (ir?) valdonīga sieviete. Ja kaut kas nenotika viņai pa prātam, tad tas nenotika vispār. Līdz ar to visi komunālā dzīvokļa kaimiņi no viņas centās vienmēr izvairīties, lai tikai nenotiktu kāds nejaukāks konflikts. Rezultātā neviens dzīvokļa iemītnieks ar mani nemēdza sarunāties, un man nācās katru vakaru stundām ilgi dirnēt ciemos pie Sema. Par manu uzturēšanos ārpus mājas māte parasti nelikās ne zinis un vienīgi reizi pāris nedēļās mani kaustīja, bet arī tad – tikai profilakses pēc nevis ļaunu nodomu vadīta.

“Vardarbība ģimenē” - šādi vārdi tev noteikti nāk prātā. Tētis sit visus pēc kārtas, mamma sit tevi un tagad tu izaudz par maniaku. Viss saskan. Vai vismaz tā tu tagad par mani domā. Taču patiesībā viss ir daudz sarežģītāk un smalkāk. Vai arī vienkāršāk.

Mamma vienmēr bija gribējusi, lai es kļūtu par ķirurgu. Es izdarīju visu no sevis atkarīgo – ļoti sekmīgi pabeidzu vidusskolu un iestājos augstskolā medicīnas fakultātē. Taču pēc pirmā kursa mani paņēma armijā, bet atgriezies no tās es studijas neatsāku, tā vietā kopā ar Semu veicot slaveno bēgšanas operāciju. Krievu valodā šādi sanāktu, ka es tomēr kaut ko līdzīgu ķirurga darbam veicu – proti, krieviski “operation” un “surgery” funkcijas pilda viens un tas pats vārds - “операция”. Taču diez vai mana māte tādēļ būtu par mani lepna.

Māte par mūsu gaidāmo bēgšanu neko nezināja, un viņa to pilnīgi noteikti nebūtu atbalstījusi. Es viņu nenosauktu par sevišķu padomju patrioti (visu mūžu dzīvojot komunalkā, par tādu ir grūti būt), taču viņai bija stingri principi. Es nemaz nebrīnītos, ja izrādītos, ka pēc manas aizbēgšanas viņa Artūram Maksimovičam parādīja kādu jaunu čali un paziņoja – tas ir mūsu dēls Arnolds, un šis puisis sāka dzīvot ģimenē kā viņu kopīgais dēls. Patiesībā nokļuvis Anglijā, tieši to es nožēloju visvairāk – ka es nevarēju redzēt, kā mana māte tika galā ar šo situāciju. Tuvie cilvēki, tuvās vietas, bez tā visa es varēju iztikt gluži labi, bet redzēt māti mani aizstājam ar citu jaunu vīrieti, to gan es būtu gribējis.

Vai tev kļūst skaidrāks, kāpēc es tev tagad to visu stāstu? Tu sāc saprast, ka es tagad tevi nogalināšu un turpmāk tavu vietu ieņems cita sieviete, kas izskatīsies tāpat kā tu, sauksies tāpat kā tu un kuru visu uzskatīs par manu sievu – proti, tevi. Bet tā nemaz nebūsi tu, tā būs kāda cita sieviete, kamēr tu būsi aprakta zem lielā koka mūsu dārzā, un neviens nekad neuzzinās šo manu baiso noslēpumu.

Taču tā nav patiesība, tu mani izrādās nemaz tik labi nepazīsti. Tavas domas ir pārāk tiešas, pārāk konkrētas. Es tev neatstāstu pagātnes notikumus, lai tos tagad precīzi atkārtot. Vārdiem vienreiz izteiktiem nevar otro reizi dot to pašu veco jēgu. Ja vienreiz kāda darbība nostrādā, tas nenozīmē, ka tā būtu realizēja arī atkārtoti. Un es nevienā brīdī tev neteicu, ka kāds nogalināja manu pirmo tēti, lai iedotu vietu otrajam. Tas bija tikai tavs secinājums, par kura pareizību es neatbildu.

Man tiešām žēl, ka tu nesaprati šī mana stāsta jēgu. Tā ir tepat netālu no virsmas, taču iespējams, ka ūdens gaismu lauž tādā veidā, ka tā tagad nokļuvusi aklajā punktā un tev tagad šķiet, ka tur nekā nav. Es tagad ieēdīšu kādu pīrādziņu, tu padomāsi, un mēs atgriezīsimies pie šīs sarunas.