Joe Strummer: The Future Is Unwritten
Šo filmu noskatīties man ieteica Movielens lapa, kas atbilstoši iepriekš redzēto filmu vērtējumiem nosaka, kādas vēl filmas cilvēkam varētu patikt. Pagaidām pēc vienas filmas spriest, protams, ir pāragri, taču savs pārsteiguma elements te patiešām bija. Proti, kādā nez veidā sistēmai bija iespējams noteikt, ka man patīk "The Clash", jo citādi diez vai filma par šīs grupas līderi varētu man šķist interesanta? Nekādas iespējas norādīt savu muzikālo gaumi man nekur iepriekš nebija, bet sanāk laikam, ka tur ir kaut kāda mistiska sakarība, kas nosaka, ka, piemēram, "The Hills Have Eyes" un "Princess Bride" cienītājiem patīk ABBA, bet veči, kas ir sajūsmā par "This is Spinal Tap" un "What`s Eating Gilbert Grape" noteikti interesējas par grupu "Laskovij maj". Kā lai arī nebūtu, es tātad tiku atpazīts kā The Clash cienītājs (kāds es patiešām esmu), un tālab varēju skatīties "The Future is Unwritten".
Faktiski es nekad neesmu sevišķi detalizēti interesējies par Džo Strammera personību, un jāatzīst, ka īsti viedoklis par to, vai man viņu vajadzētu uztvert ļoti vai mēreni pozitīvi, man neizveidojās. Šī filma faktiski bija Strammera dzīves atstāstījums gan pirmajā personā, gan viņu daudzu pazinušu cilvēku acīm. Šo cilvēku vidū bija gan viņa grupas biedri iekš "101ers", "The Clash" un "Mescaleroes", gan viņa dažādās sievas, gan tādi ļaudis kā Džons Kjūzaks, Džims Džārmušs un Džonijs Deps. Filmas galvenais pluss, protams, bija The Clash mūzikā un stāstos par to, kā radās konkrētas grupas dziesmas un kādām dzīves turbulencēm Strammers gāja cauri. Faktiski gan šīs turbulences bija stipri vien līdzīgas kā vairumam citu prominentu mūziķu un man tās pamatīgi atsita "Dewey Cox Story" - tā nu ir, ka rokzvaigžņu dzīvesstāsti bieži ir ļoti vienveidīgi. No otras puses, The Clash un Strammera konkrēti mesidžs man patīk, man patīk viņu mūzika un man patika arī šī filma, kuras piegājiens - sasēdināt Strammeram tuvos cilvēkus apļos pie ugunskuriem (līdzīgi kā bija paticis darīt pašam Džo sava mūža pēdējos gados), bija ļoti jauks un sirsnīgs. Varbūt šī filma neinteresēs cilvēkus, kam nospļauties par The Clash, bet man tā patika.
Faktiski es nekad neesmu sevišķi detalizēti interesējies par Džo Strammera personību, un jāatzīst, ka īsti viedoklis par to, vai man viņu vajadzētu uztvert ļoti vai mēreni pozitīvi, man neizveidojās. Šī filma faktiski bija Strammera dzīves atstāstījums gan pirmajā personā, gan viņu daudzu pazinušu cilvēku acīm. Šo cilvēku vidū bija gan viņa grupas biedri iekš "101ers", "The Clash" un "Mescaleroes", gan viņa dažādās sievas, gan tādi ļaudis kā Džons Kjūzaks, Džims Džārmušs un Džonijs Deps. Filmas galvenais pluss, protams, bija The Clash mūzikā un stāstos par to, kā radās konkrētas grupas dziesmas un kādām dzīves turbulencēm Strammers gāja cauri. Faktiski gan šīs turbulences bija stipri vien līdzīgas kā vairumam citu prominentu mūziķu un man tās pamatīgi atsita "Dewey Cox Story" - tā nu ir, ka rokzvaigžņu dzīvesstāsti bieži ir ļoti vienveidīgi. No otras puses, The Clash un Strammera konkrēti mesidžs man patīk, man patīk viņu mūzika un man patika arī šī filma, kuras piegājiens - sasēdināt Strammeram tuvos cilvēkus apļos pie ugunskuriem (līdzīgi kā bija paticis darīt pašam Džo sava mūža pēdējos gados), bija ļoti jauks un sirsnīgs. Varbūt šī filma neinteresēs cilvēkus, kam nospļauties par The Clash, bet man tā patika.
2008-11-24
comments powered by Disqus