Kazhes pierakstu burtnīca

Vispār jau es sevišķi neuzticētos tādam saitam kā movielens.org - ir jau zināmā mērā aizdomīgi, ka tas man rekomendēja noskatīties kaut kādu vācu-turku filmu par turku dzīvi mūsdienu Vācijā (un arī Turcijā). Es neesmu nekāds dižais vācu kino fans, un vēl jo vairāk es nefanoju par turkiem. Es varbūt neesmu gluži radikāls rasists, taču nosaukt mani par baisu šīs kultūras un tautas cienītāju laikam arī nevar. Es gan neaicinu uz vardarbību, neatbalstu vardarbību un neaicinu citus aicināt uz vardarbību vai atbalstīt to, bet tas nenozīmē, ka man ir jāmīl turki. Vai arī ja nozīmē, tad man par to ir dziļi nospļauties.

Tātad filma rāda caurvijušos stāstus starp vairākiem cilvēkiem, kuru dzīves līnijas nejaušības dēļ gandrīz sasaitās kopā, bet tomēr līdz galam tas nenotiek. Ir šeit kāds gados vecāks turku vīrietis, kurš dodas meklēt prostitūtu, kas izrādās viņa tautiete un kurai viņš piedāvā nākt dzīvot pie viņa kā pastāvīgā un vienīgā klienta. Ir viņa dēls, kas strādā par ģermānistikas pasniedzēju kādā Vācijas augstskolā, un kas pēc pārdzīvojumiem dodas uz savu senču dzimteni Turciju. Ir prostitūtas meita, kura saistījusies ar komunistisku daļēji teroristisku organizāciju un kurai nākas Vācijā uzturēties nelegāli. Un ir vācu meitene, kurai ar šo prostitūtas meitu izveidojas viendzimuma sakars. Un ir vēl pāris citi personāži, kurus tagad laika trūkuma dēļ neminēšu.

Tagad man vajadzētu rakstīt kādus gudrus vārdus, kāpēc "The Edge of Heaven" man šķiet esam laba filma. Kāpēc tā man šķita patiesa, sirsnīga un vienlaikus - ļoti skumja. Kāpēc es sākotnēji kaunējos, ka šādu filmu piedāvāju skatīties citiem cilvēkiem un kāpēc pēc tam vairs nekaunējos. Kāpēc tās varoņi šķita tuvi un saprotami. Taču es to nedomāju tagad nemaz darīt. Man tā šķita, un manuprāt filma bija laba. Ja tu to noskatīties, arī tev radīsies spriedums. Ja nē - tad kāda starpība?