Sisteņi

Man vajadzētu labi piepūlēt smadzenes, lai atcerētos, kad iepriekšējo reizi bija būts teātrī. Nē, ne jau gluži pamatskolas gados, bet savs laiciņš kopš pēdējā izrādes apmeklējuma noteikti bija pagājis. Tagad man vajadzētu detalizēti apstāstīt, kā nu tas sagadījies, ka tik ilgi teātrī nebiju un ka tagad aizgāju, bet es tā nedarīšu. Nevaru taču es vienmēr pakļauties tradicionālajām struktūrām, tradicionālajai loģikai un prasībām, kuras pats sev nosaku bez sevišķa iemesla.

Izrāde "Sienāži" ir veidota atbilstoši kādas serbu dramaturģes tāda paša nosaukuma lugai. Ja tev nepieciešama precīza informācija, tad šīs režisores uzvārds ir Srbļanoviča un viņa ir dzimusi 1960.gadā vai nu Stokholmā vai Belgradā (Wikipedia skaidrojums šajā sakarā nav sevišķi precīzs). Iestudējums apskatāms Dailes teātrī, pret kuru man ir diezgan izteikti aizspriedumi (lielā mērā, pateicoties Džī Džī Džilindžera kungam). Lomās bija redzami tādi aktieri kā Rēzija Kalniņa, Artis Robežnieks, Artūrs Skrastiņš, Kristīne Zandovska, Mirdza Martinsone, Harijs Spanovskis (yep! pats Spanovskis!), Juris Strenga, Juris Bartkevičs, Aivars Siliņš, Olga Dreģe un Nora Anna Geidmane. Es varētu pieminēt arī citus izrādē iesaistītos cilvēkus, bet tos tu tikpat labi vari apskatīties kaut kur citur (ja tev ir šāda interese).

Kur es teātrī vienmēr saskatu problēmu - novērtēt izrādi kā vienotu veselumu - tai "apakšā" esošo lugu un konkrēto tēlojumu salikt kopā. Proti, reizēm ir tā, ka var just, ka materiāls ir labs, bet iestudējums tāpat nav nekas dižs, un otrādi. Šoreiz bija tā, ka... grūti pateikt. Bija pāris aktieru, kuru tēlojums manā izpratnē bija tradicionāli Latvijas "mākslai" pārmērīgi uzspēlēts, it īpaši te var atzīmēt Spanovski, kuram ļoti bieži trūka pārliecinošuma; Rēzija Kalniņa - pa daļai bija ok, pa daļai nebija. Protams, ir smieklīgi, ka tāds cilvēks kā es sāk vērtēt teātri - šajā jomā tomēr esmu stipri vien nepieredzējis, līdz ar to arī pašam pa brīžam ir kauns izteikt spriedumus (attiecībā uz kaunu varu pieminēt , ka plikais Jura Bartkeviča dibens, manuprāt, bija lielā mērā nodeva mūsdienu Latvijas teātra nepieciešamībai pēc kaut kā "skandaloza" ikvienā izrādē). Novērtēt lugu - tā ir cita lieta. Un luga man kopumā patika - nekā satriecoša tajā varbūt nebija, bet humors vietām bija patiešām labs un trāpīgs, lai arī tēmas - stipri daudz kur atgremotas, un vispār daudz kas šķita stipri vien klišejisks. Labākais tēls manā izpratnē bija Strengas atveidotais Igņatoviča kungs - netaktisks, bezkaunīgs pretīgs vecis, viens no tiem cilvēkiem, par kuru nāvi neviens neskumtu un kas visa mūža garumā rūpējies par to, lai viņam nebūtu pārāk daudz draugu. Kopumā, manuprāt, viss iestudējums vilktu uz tādu normālu septītnieciņu. Ar šo frāzi man vajadzētu nobeigt aprakstu, bet izlēmu apskatīties, ko par "Siseņiem" rakstījuši autoritatīvāki cilvēki, un tagad sniegšu šeit īsu ekspertu vērtējumu pārskatu. Palasīju, izlēmu pārskatu neveidot. Esmu slinks un slikts.
2008-12-13
7.0
comments powered by Disqus