The Godfather
"Krusttēvs" ir viena no tām filmām, par kurām tādiem cilvēkiem kā man rakstīt nevajadzētu - rokas par īsām. Taču faktiskā situācija ir tāda, ka tomēr rakstīšu gan, jo pagājušo nedēļ šo filmu atkārtoti noskatījos. Tu jau droši vien zini, ka "Krusttēvs" ir viena no filmām, kas visbiežāk ieņem pirmo vietu dažādās "all time greates film" listēs - līdzās "Pilsonim Kainam", "Kasablankai" un... tas droši vien arī viss. IMDb topā šī filma ieņēma pirmo vietu kopš vismaz 2000.gada līdz pat šī gada vasarai, kad to apsteidza "The Dark Knight", bet patlaban tā atrodas otrajā vietā aiz "Shawshank Redemption". Un ir vērts piezīmēt, ka šo kritienu tāpat pamatā iezīmēja tas apstāklis, ka liels skaits Betmena fanu salika "Krusttēvam" vieniniekus, lai viņu mīlulis varētu sasniegt virsotni. Es tagad tomēr neiedziļināšos savā kritiskajā attieksmē pret IMDb vērtējumu sistēmu, jo... to vienkārši nav sevišķas jēgas darīt.
Tātad šī ir visu mafijas filmu filma - ar lieliskiem Marlonu Brando un Alu Pačino kā galvenajām divām personām Korleones dzimtā, turklāt Pačino filmas gaitā par mafiozo kļūst, sākotnēji viņš ir tikai vienkāršs no kara pārnācis patriots, kam nav nekā kopīga ar ģimenes netīro darbību. Protams, nav grūti ievērot, ka gan vecais Vito, gan jaunais Maikls šajā filmā diezgan izteikti tiek idealizēti kā labie un pozitīvie mafijas darboņi uz slikto savu konkurentu fona (Vito otrs dēls Sanijs ir drīzāk tuvāk negatīvajam galam), bet.... eh, kā man negribas tagad rakstīt kaut kādas amatieriskas frāzes par to, cik radošs šajā filmā bijis operators, cik labu mūziku radījis Frensisa Kopolas tēvs un kādā mērā šī ir viena no visu laiku izcilākajām filmām. Patiesībā jau ar šo filmu viss ir vienkārši - ja tev kaut drusciņ patīk mafijas filmas, tev patiks "Krusttēvs". Ja tikām tevi šādas tēmas lentes šķebina neatkarīgi no citiem faktoriem, būs ļoti apšaubāmi, ka tu to varētu nosaukt par visu laiku labāko filmu. Manā gadījumā ir tā, ka es varu atzīt, ka tā ir patiešām laba un patiešām klasiska, bet pie labākās gribas es nevaru pārvērsties par "Krusttēva" fanu.
Tātad šī ir visu mafijas filmu filma - ar lieliskiem Marlonu Brando un Alu Pačino kā galvenajām divām personām Korleones dzimtā, turklāt Pačino filmas gaitā par mafiozo kļūst, sākotnēji viņš ir tikai vienkāršs no kara pārnācis patriots, kam nav nekā kopīga ar ģimenes netīro darbību. Protams, nav grūti ievērot, ka gan vecais Vito, gan jaunais Maikls šajā filmā diezgan izteikti tiek idealizēti kā labie un pozitīvie mafijas darboņi uz slikto savu konkurentu fona (Vito otrs dēls Sanijs ir drīzāk tuvāk negatīvajam galam), bet.... eh, kā man negribas tagad rakstīt kaut kādas amatieriskas frāzes par to, cik radošs šajā filmā bijis operators, cik labu mūziku radījis Frensisa Kopolas tēvs un kādā mērā šī ir viena no visu laiku izcilākajām filmām. Patiesībā jau ar šo filmu viss ir vienkārši - ja tev kaut drusciņ patīk mafijas filmas, tev patiks "Krusttēvs". Ja tikām tevi šādas tēmas lentes šķebina neatkarīgi no citiem faktoriem, būs ļoti apšaubāmi, ka tu to varētu nosaukt par visu laiku labāko filmu. Manā gadījumā ir tā, ka es varu atzīt, ka tā ir patiešām laba un patiešām klasiska, bet pie labākās gribas es nevaru pārvērsties par "Krusttēva" fanu.
2008-12-25
comments powered by Disqus