Rocknrolla
Lai arī "Snatch" un "Lock, Stock and Two Smoking Barrels" bija patiešām lieliskas filmas, no Gaja Ričija jaunākā darba - "Rocknrolla" - es neko dižu negaidīju. Kā nekā laulība ar Madonnu, pāris neveiksmīgi pēdējie projekti un fakts, ka Ričijs atgriezies pie savu pirmo filmu tematikas - Londonas bandītiem - neko pārmērīgi satriecošu gaidīt neliek. Un rezultātā manis kā skatītāja priekšā stājās mūžīgais jautājums - vai jaunākais AC/DC albums ir labs? Tādā ziņā, ka tas ir tāds pats kā visi iepriekšējie, bet tagad brāļi Jangi ir vecāki. Gaja Ričija filmas arī visas balstās uz vieniem un tiem pašiem akordiem un tām pašām liriskajām tēmām, un līdz ar to "Rocknrolla" ir vesela virkne elementu, kas cieši sasaucas ar viņa iepriekšējiem darbiem.
Atstāstīt filmas sižetu es necentīšos, jo tam man var nepietikt vietas Internetā, pieminēšu vien to, ka filmā piedalās liels daudzums bandītu (kā allaž), vairāki narkomāni, viens krievu mafiozo, kas ir aizdomīgi līdzīgs Romānam Abramovičam gan izskatā, gan vārdā, gan uzvedībā. Raksturīgi Ričija filmām visi varoņi mēģina viens otram nolaupīt naudu, un atšķirībā no citām viņa lentēm šoreiz ir galvenokārt tajā, ka vardarbības filmā nav sevišķi daudz un līdz ar to arī vairums filmas varoņu izdzīvo līdz pat pašām beigām. Droši vien būtiskākais šīs filmas trūkums ir tās izteikti neviendabīgajā kvalitātē - līdzās patiešām labi nostrādātām un asprātīgām epizodēm netrūkst situāciju, kurās var tikai paraustīt plecus neizpratnē par to, kā Ričijs ir cerējis ar kaut ko TĀDU skatītājus izklaidēt. Salīdzinoši ar pirmajām viņa filmām, uzreiz atmiņā paliekošo citātu daudzums šeit ir radikāli zemāks, personāži - mazāk atmiņā paliekoši (kā izņēmums kalpo vienīgi divi nenogalināmie krievu bandīti, kuri parūpējas par dažām no filmas labākajām epizodēm - lai arī viņu traumu salīdzinājums man atgādināja vienu no Nīlsena "Kailajiem ieročiem", un tas nav kompliments). Vēl viens filmas būtisks trūkums meklējams ļoti zemā ticamības līmenī - personāžu rīcība un motivācija bieži nav sevišķi jēdzīgas - tas attiecas gan uz centrālo bandītu pārvietošanos bez sevišķas apsardzes, gan (it īpaši) uz filmas beigu atklāsmi, kurā trūkst vispār jebkādas loģikas (cerams, ka to nevar uzskatīt par "spoileri" no manas puses).
Atstāstīt filmas sižetu es necentīšos, jo tam man var nepietikt vietas Internetā, pieminēšu vien to, ka filmā piedalās liels daudzums bandītu (kā allaž), vairāki narkomāni, viens krievu mafiozo, kas ir aizdomīgi līdzīgs Romānam Abramovičam gan izskatā, gan vārdā, gan uzvedībā. Raksturīgi Ričija filmām visi varoņi mēģina viens otram nolaupīt naudu, un atšķirībā no citām viņa lentēm šoreiz ir galvenokārt tajā, ka vardarbības filmā nav sevišķi daudz un līdz ar to arī vairums filmas varoņu izdzīvo līdz pat pašām beigām. Droši vien būtiskākais šīs filmas trūkums ir tās izteikti neviendabīgajā kvalitātē - līdzās patiešām labi nostrādātām un asprātīgām epizodēm netrūkst situāciju, kurās var tikai paraustīt plecus neizpratnē par to, kā Ričijs ir cerējis ar kaut ko TĀDU skatītājus izklaidēt. Salīdzinoši ar pirmajām viņa filmām, uzreiz atmiņā paliekošo citātu daudzums šeit ir radikāli zemāks, personāži - mazāk atmiņā paliekoši (kā izņēmums kalpo vienīgi divi nenogalināmie krievu bandīti, kuri parūpējas par dažām no filmas labākajām epizodēm - lai arī viņu traumu salīdzinājums man atgādināja vienu no Nīlsena "Kailajiem ieročiem", un tas nav kompliments). Vēl viens filmas būtisks trūkums meklējams ļoti zemā ticamības līmenī - personāžu rīcība un motivācija bieži nav sevišķi jēdzīgas - tas attiecas gan uz centrālo bandītu pārvietošanos bez sevišķas apsardzes, gan (it īpaši) uz filmas beigu atklāsmi, kurā trūkst vispār jebkādas loģikas (cerams, ka to nevar uzskatīt par "spoileri" no manas puses).
2009-02-07
comments powered by Disqus