Kazhes pierakstu burtnīca

Fantāzijas filmu festivāla ietvaros noskatījāmies "Tokyo!" - trīs īsfilmu apkopojumu, kuru katru veidojis patiešām ļoti respektabls režisors. Dīvaini bija skatīties Japānas kino ar latvisku tulkojumu - vispār pēdējos gados tik maz ir sanācis skatīties filmas, kas tulkotas latviski, un tik ļoti pierasts pie tā, ka jebkuras man nezināmas valodas filmas ir jāskatās oriģinālā ar angļu subtitriem, ka pirmās minūtes man pat bija grūti pierast pie jaunajiem apstākļiem (ja kas - pārmērīgi labu uztveri traucēja arī apstāklis, ka tulkojums šķiet tapa "live" apstākļos, kas nozīmēja, ka brīžiem tulkojums bija par ātru, brīžiem - par lēnu, un brīžiem tā nebija vispār).

Nedaudz pastāstīšu par katru no trim filmām. Ievada daļu "Interior Design" radījis francūzis Mišels Gondrī, kura ievērojamākās filmas ir "Eternal Sunshine of the Spotless Mind" un "The Science of Sleep" - kas vien jau liek domāt, ka Gondrī nav gluži paša triviālākā kino meistars. Un šajā filmā viņš stāsta par kādu jauniešu pāri Tokijā (uzsvars tiek likts uz meiteni), kura attiecības nav sevišķi perfektas, jo puisis ir par meiteni diezgan zemās domās, kamēr tai diezgan izteikti trūkst jebkādu ambīciju. Puisis ir uzfilmējis eksperimentālu kino lenti un mēģina kļūt slavens, kamēr meitene pat nespēj dabūt darbu dāvanu saiņošanas veikalā, jo viņa ir pārāk lēna (šo darbu dabū puisis, kurš nemaz īsti nebija gribējis uz to pieteikties). Un tā maz pamazām meitene saprot, ka viņa ir šajā pasaulē ne vairāk kā tāda mēbele, līdz beidzot viņa patiešām pārvēršas par krēslu. Jā - šajā filmā viņa kļūst par tādu kā "chairwoman" - skat. šeit.

Otro filmu "Merde" arī veidojis francūzis - tikai cits, Leo Karakss, kas zināms kā "Mīlnieku uz Nēfas tilta" radītājs. Es gan viņa slaveno filmu neesmu redzējis, bet atceros, ka pirms gadiem 15 to pie mums rādīja televīzijā un es redzēju tās reklāmu, kas man lika domāt, ka tā būs smagākais gruzons (kāda tā droši vien arī ir). Šajā filmā tikām Karakss stāsta par cilvēku-sūdu, kurš mitinās kanalizācijā un kurš no tās iznāk tikai tālab, lai varētu nodarīt kādu kaitējumu nejaušiem garāmgājējiem. Pēc tam, kad šis "sūds" ir likvidējis lielu skaitu japāņu, izmantojot rokasgranātas, viņu sagūsta policija, un viņš stājas tiesas priekšā. Izrādās, ka "Merde" runā kaut kādā nevalodā, kuru saprot tikai vēl viens precīzi tāda paša izskata tips - kāds franču advokāts. Un tad nu notiek tiesas process.

Trešo filmu radījis korejietis Bongs Jon-Hū, kas zināms kā "The Host" režisors. Šajā filmā viņš stāsta par kādu hikikumori - proti sevī noslēgušos cilvēku, kurš desmit gadus nav izgājis laukā no dzīvokļa un kurš tā arī neizietu, ja ne kāda meitene - picas kurjere.

Patīk man šādas filmas - gan tāpēc, ka man vispār tīk īsfilmu formāts, gan tāpēc, ka šīs konkrētās īsfilmas bija gan vizuāli ļoti saistošas, gan tālab, ka tajās nebija ne miņas no klišejām, no pierastā un visur redzētā. Tās bija gan pārdomu pilnas, gan brīžiem smieklīgas, gan ļoti dīvainas. Tieši tāds kino, kā man patīk.