Religulous
Filmā "Religulous" manā uztverē ir atrodams daudz kā tāda, kā pietrūka iekš "Zeitgeist". Tā ir filma, kura patiešām elegantā stilā parāda cilvēku muļķību un ļoti veiksmīgi nodot skatītājam savu vēstījumu. Vienlaikus tai ir arī daži trūkumi, kurus nekādi nevaru nepieminēt.
Šī ir dokumentāla filma, un tās galvenais varonis amerikāņu komiķis Bils Meihers (Bill Maher), par kuru Liene (diezgan trāpīgi) atzīmēja, ka viņš izskatās pēc sātana, man ir gluži svešs putniņš - vispār "stand up" komiķi neietilpst manā interešu lauciņā, tā ka tas nav nekāds lielais pārsteigums. Toties zināms man ir šīs filmas režisors Lerijs Čārlzs, kas atbildīgs par tādu (ļoti pretrunīgi vērtētu) filmu kā "Borats". Tā kā arī mana paša attieksme pret Boratu ir diezgan neskaidra, neteikšu, ka skatījos šo jauno filmu gluži bez bažām.
Stingri ņemot, "Religulous" nav īsta dokumentāla filma, jo tajā konsekventi tiek rādīta tikai viena medaļas puse, pretējās puses frāzes tiek izrautas no konteksta un izsmietas reizēm arī tad, kad tas nebūtu nepieciešams, un tā izdara vispārinājumus tur, kur tos izdarīt reāli nevarētu. Un tomēr atzīšos, ka man filma patika, un Meihera bārdas naža asuma ironija un humors lika pasmieties visai daudzas reizes. Turklāt nav noslēpums, ka "dokumentālas" filmas visbiežāk izvēlas tieši šādu nostāju, kura patiesībā ar dokumentālismu ir diezgan minimāli saistīta.
Kāda ir šīs filmas doma? Meihers tiekas ar dažādu reliģisku organizāciju pārstāvjiem un provocē viņus uz muļķībām - atklāj divkosību un konsekvences trūkumu, bet reizēm arī savu sarunu biedru pilnīgu debīlismu (filmas izcilākā aina ir tāda, kad uz Meihera bažām par to, ka viņu biedē, ka starp cilvēkiem, kas vada viņa valsti ir tādi, kas labprātāk pieņem kreacionismu nekā evolūciju, intervējamais ASV senators atbild: "You don`t have to pass an IQ test to get into the Senate"). Tāpat mani nebeidz pārsteigt pseidoreliģiskie naudas kāsēji, kuri spējīgi no ticīgajiem ievākt naudu par pilnīgi jebko. Noteikti lielākais sviests, ko es JEBKAD esmu šajā virzienā redzējis, ir Holy Land Experience, kur tu cita starpā vari apskatīt brīvdabas iestudējumu, kurā Jēzu sit krustā un nofilmēt savā telefonā šo lielisko pasākumu (how sick is that?! lai nu kurš, bet es neesmu reliģiskos jautājumos jutīgs, bet te pat man vārds "zaimošana" lauztin laužas laukā). Un vai slikta būtu firma Izraēlā, kurā tiek izgudrotas dažādas ietaises, lai viltīgi apietu Sabata aizliegumus?
Beigu beigās es īsti piekrist Meiheram un viņa filmas vēstījumam nevaru, ņemt un vienkārši pasludināt, ka reliģija ir ļaunums, kuram jāiznīkst, tas man nešķiet neko gudrs gājiens esam. Viens ir izsmiet absurdu šajās institūcijās, aicināt uz progresu, domāšanu pašiem, nevis sekošanu; bet pilnīgi cits - beigās paziņot, ka tā ir reliģija un ticība, kas ved uz pasaules galu. Tas jau atkal ir ekstrēmisms un sludināšana, pret kuru pats Meihers iebilst filmas sākumā. Un arī viņa spriedumi reizēm izklausās nākuši no tā paša avota, kur tos smēlies "Zeitgeist" (par dievībām, kas analoģiskas jēzum, un tā tālāk).
Taču, neskatoties uz to, ka es filmai ne visur varu piekrist, tā ir patiešām lieliski uztaisīta un rada ļoti pārliecinošu iespaidu, un par saviem pretiniekiem pietiekami bieži tā pasmejas patiešām pirmklasīgi (nevis jau pieminētā "Borata" stilā). Noteikti to ir vērts noskatīties, lai arī ne obligāti vajadzētu visur Meiheram ticēt un piekrist.
Šī ir dokumentāla filma, un tās galvenais varonis amerikāņu komiķis Bils Meihers (Bill Maher), par kuru Liene (diezgan trāpīgi) atzīmēja, ka viņš izskatās pēc sātana, man ir gluži svešs putniņš - vispār "stand up" komiķi neietilpst manā interešu lauciņā, tā ka tas nav nekāds lielais pārsteigums. Toties zināms man ir šīs filmas režisors Lerijs Čārlzs, kas atbildīgs par tādu (ļoti pretrunīgi vērtētu) filmu kā "Borats". Tā kā arī mana paša attieksme pret Boratu ir diezgan neskaidra, neteikšu, ka skatījos šo jauno filmu gluži bez bažām.
Stingri ņemot, "Religulous" nav īsta dokumentāla filma, jo tajā konsekventi tiek rādīta tikai viena medaļas puse, pretējās puses frāzes tiek izrautas no konteksta un izsmietas reizēm arī tad, kad tas nebūtu nepieciešams, un tā izdara vispārinājumus tur, kur tos izdarīt reāli nevarētu. Un tomēr atzīšos, ka man filma patika, un Meihera bārdas naža asuma ironija un humors lika pasmieties visai daudzas reizes. Turklāt nav noslēpums, ka "dokumentālas" filmas visbiežāk izvēlas tieši šādu nostāju, kura patiesībā ar dokumentālismu ir diezgan minimāli saistīta.
Kāda ir šīs filmas doma? Meihers tiekas ar dažādu reliģisku organizāciju pārstāvjiem un provocē viņus uz muļķībām - atklāj divkosību un konsekvences trūkumu, bet reizēm arī savu sarunu biedru pilnīgu debīlismu (filmas izcilākā aina ir tāda, kad uz Meihera bažām par to, ka viņu biedē, ka starp cilvēkiem, kas vada viņa valsti ir tādi, kas labprātāk pieņem kreacionismu nekā evolūciju, intervējamais ASV senators atbild: "You don`t have to pass an IQ test to get into the Senate"). Tāpat mani nebeidz pārsteigt pseidoreliģiskie naudas kāsēji, kuri spējīgi no ticīgajiem ievākt naudu par pilnīgi jebko. Noteikti lielākais sviests, ko es JEBKAD esmu šajā virzienā redzējis, ir Holy Land Experience, kur tu cita starpā vari apskatīt brīvdabas iestudējumu, kurā Jēzu sit krustā un nofilmēt savā telefonā šo lielisko pasākumu (how sick is that?! lai nu kurš, bet es neesmu reliģiskos jautājumos jutīgs, bet te pat man vārds "zaimošana" lauztin laužas laukā). Un vai slikta būtu firma Izraēlā, kurā tiek izgudrotas dažādas ietaises, lai viltīgi apietu Sabata aizliegumus?
Beigu beigās es īsti piekrist Meiheram un viņa filmas vēstījumam nevaru, ņemt un vienkārši pasludināt, ka reliģija ir ļaunums, kuram jāiznīkst, tas man nešķiet neko gudrs gājiens esam. Viens ir izsmiet absurdu šajās institūcijās, aicināt uz progresu, domāšanu pašiem, nevis sekošanu; bet pilnīgi cits - beigās paziņot, ka tā ir reliģija un ticība, kas ved uz pasaules galu. Tas jau atkal ir ekstrēmisms un sludināšana, pret kuru pats Meihers iebilst filmas sākumā. Un arī viņa spriedumi reizēm izklausās nākuši no tā paša avota, kur tos smēlies "Zeitgeist" (par dievībām, kas analoģiskas jēzum, un tā tālāk).
Taču, neskatoties uz to, ka es filmai ne visur varu piekrist, tā ir patiešām lieliski uztaisīta un rada ļoti pārliecinošu iespaidu, un par saviem pretiniekiem pietiekami bieži tā pasmejas patiešām pirmklasīgi (nevis jau pieminētā "Borata" stilā). Noteikti to ir vērts noskatīties, lai arī ne obligāti vajadzētu visur Meiheram ticēt un piekrist.
2009-03-04
comments powered by Disqus