Too Old to Rock`n`Roll: Too Young to Die
Šim ierakstam vajadzēja atkal jau kļūt par pavadošo materiālu kino filmai, taču atkal jau filma dabā nematerializējās un vienīgais, kas tā rezultātā radās, bija šis ieraksts. Cik saprotu, daudzi to uzskata par vismazāk veiksmīgo JT projektu visos septiņdesmitajos, taču tikpat labi tie daudzie var iet ieskrieties, jo vismaz par "minstreli" tas noteikti ir interesantāks. Ievērojamākais (un labākais skaņdarbs) šajā ierakstā neapšaubāmi ir tituldziesma - episks vēstījums par padzīvojušu rokeri, kas vienīgais no savas "bandas" nav mainījis dzīvesveidu:
Neatkarīgi no dziesmas mesidža, šī ir viena sasodīti skaista kompozīcija, ļoti emocionāla, ar lielisku stīgu pavadījumu, lielisku vokālo melodiju un dīvainā kārtā bez flautas klātbūtnes. Vispār tas ir jāievēro, ka šajā ierakstā Andersona flautas klātbūtne ir ievērojami zemāka nekā to pierasts gaidīt no JT albumiem - akustisko ģitāru visbiežāk pavada orķestris, kamēr flauta, ja tā vispār parādās, ir iemiksēta dziļāk kā citos grupas veikumos. Visvairāk pēc agrīnā JT šajā ierakstā izklausās "Big Dipper", kurai tomēr nedaudz pietrūkst "punch", lai tā būtu ierindojama līdzās grupas labākajiem veikumiem. Taču kopumā šis ieraksts, kurš gan manai gaumei ir nedaudz par relaksētu un mierīgu, ir diezgan labs - ar diezgan vieglām un nepretenciozām dziesmām, kas labi sarūpē noskaņu. Protams, gribētos lai tajā būtu vairāk jūtama Barres klātbūtne - šur tur prasītos pēc kāda spēcīgāka rifiņa un lielāka skaļuma, taču kā stāsts par vecu rokzvaigzni, šis ieraksts ir gana labs. Ja kas - atsevišķi gabali tajā, piemēram, "The Chequered Flag (Dead Or Alive)" pamatīgi atsauc Deividu Boviju - turklāt tādā mērā, ka Andersons pat izklausās pēc Deivida. Atkal jau šis ieraksts nav izcils, bet pleasant enough. Labāks par to, kas nāca pirms tā, lai arī ne gluži atgriešanās pie tās forma,s kādā grupa bija desmitgades sākumā.
But he`s the last of the blue blood greaser boys
All of his mates are doing time
Married with three kids up by the ring road
Sold their souls straight down the line
Neatkarīgi no dziesmas mesidža, šī ir viena sasodīti skaista kompozīcija, ļoti emocionāla, ar lielisku stīgu pavadījumu, lielisku vokālo melodiju un dīvainā kārtā bez flautas klātbūtnes. Vispār tas ir jāievēro, ka šajā ierakstā Andersona flautas klātbūtne ir ievērojami zemāka nekā to pierasts gaidīt no JT albumiem - akustisko ģitāru visbiežāk pavada orķestris, kamēr flauta, ja tā vispār parādās, ir iemiksēta dziļāk kā citos grupas veikumos. Visvairāk pēc agrīnā JT šajā ierakstā izklausās "Big Dipper", kurai tomēr nedaudz pietrūkst "punch", lai tā būtu ierindojama līdzās grupas labākajiem veikumiem. Taču kopumā šis ieraksts, kurš gan manai gaumei ir nedaudz par relaksētu un mierīgu, ir diezgan labs - ar diezgan vieglām un nepretenciozām dziesmām, kas labi sarūpē noskaņu. Protams, gribētos lai tajā būtu vairāk jūtama Barres klātbūtne - šur tur prasītos pēc kāda spēcīgāka rifiņa un lielāka skaļuma, taču kā stāsts par vecu rokzvaigzni, šis ieraksts ir gana labs. Ja kas - atsevišķi gabali tajā, piemēram, "The Chequered Flag (Dead Or Alive)" pamatīgi atsauc Deividu Boviju - turklāt tādā mērā, ka Andersons pat izklausās pēc Deivida. Atkal jau šis ieraksts nav izcils, bet pleasant enough. Labāks par to, kas nāca pirms tā, lai arī ne gluži atgriešanās pie tās forma,s kādā grupa bija desmitgades sākumā.
2009-03-10
comments powered by Disqus