Kazhes pierakstu burtnīca

Vakardienas pēcpusdienā izlēmām aiziet līdz lielveikalam. Tā sanāca kārtīga ekspotīcija, jo ejamais gabals bija ne mazāk kā četri kilometri. Patiesībā nekādas konkrētas vajadzības turp iet nebija (ja nu vienīgi man beidzot vajadzēja nopirkt zobu pastu, bez kuras biju dzīvojis piecas dienas), bet nekā cita vērtīgāka, ko iesākt, arī nebija. Tad nu aizgājām.
Ceļš bija ne pats jaukākais - pa šosejas malu, kur laikam jau iet nav atļauts, bet - kāda starpība? Veikalu komplekss milzīgs, noteikti pie mums Liepājā (kurai pēc izmēra Prešovu par pielīdzināt) tāda nav. Nav gan tā, ka mani ļoti interesētu veikalu kompleksi, bet tas jau ir cits stāsts. Tātad - Artjoms jau iepriekš bija izteicis vēlmi noskatīties uz lielā ekrāna "Terminator Salvation", es gan īsti šīs filmas fans neesmu, bet biju izlēmis - ja seanss būs mums ērtā laikā, varam arī noskatīties. Kad ieradāmies kompleksa kinoteātrī, izrādījās, ka filma sākas pēc piecām minūtēm. Tātad bija skaidrs - liktenis mums ieteica šo filmu skatīties. Noskatījāmies. Aprakstu faktoīdā kaut kad ierakstīšu, pagaidām tā tur vēl nav. Pēc filmas iegāju pārtikas veicī, nopirku zobu pastu. Diezgan aizdomīgu, ja kas (saucas "Odol", ražo laikam Čehijā), bet pagaidām šķiet, ka ir ok. Tad gājām atpakaļ. Ja kas - esam novērojuši, ka Prešovā un tās apkaimē vispār nav gājēju - pamatā visi brauc ar auto, ir arī velosipēdisti, bet gājēju nav nemaz - tā ka mēs varējām noiet 40 minūtes un nesatikt nevienu dzīvu dvēseli, vienīgi tikt aprieti no suņu puses.

Šorīt tikām braucām uz Košici. Tā, ja kas, ir otrā lielākā Slovākijas pilsēta (ap 235tk iedzīvotāju), un viena no pilsētām, ko Čehoslovākija dabūja no Ungārijas pēc 1.pasaules kara. Nokļūšana Košicē gan bija diezgan sarežģīta - līdz dzelzceļa stacijai gājām veselu stundu (jo tā vienkārši atrodas ļoti tālu), tad nopirkām biļetes un - aiziet. Ja kas - vilcieni Slovākijā nav sevišķi ātri (izņemot dārgākos eksprešus), toties diezgan lēti - uz Košici (33km) biļete vienā viirzienā maksā 1.38 eiro - manuprāt, ļoti pieņemama cena.
Ko varu teikt par pašu Košici? Man pilsēta ļoti patika - lieliska arhitektūra, droši vien skaistākā pilsēta Slovākijā, kurā esmu bijis. Ļoti skaists galvenais laukums, katedrāle (iegājām tajā iekšā un paklausījāmies orķestri + kori), daudz ļoti greznu ēku, tiešām ļoti patika. Artjoms gan sajūsmā nebija, un zinu kāpēc - vecpilsētā ir stipri daudz pretīgu krāmu božu - tādu kā humpalu veikalu un tamlīdzīgu mēslu. Taču mani tas, kā teikt, nekasa. Jā, mīnuss gan Prešovā, gan Košicē - pilnīgi nekādu iespēju iegādāties suvenīrus (nav tā, ka es būtu liels to cienītājs, bet vismaz kaut ko vajadzētu atvest). Košicē izrādījās, ka ir vesels 1 suvenīru veikals, bet tas brīvdienās nestrādā (ļoti interesanta stratēģija, manuprāt). Rezultātā pagaidām izskatās, ka no Slovākijas tuvajiem cilvēkiem varēšu atvest tikai to pašu labāko - sevi pašu - bet ar krāmiem būs problēmas. Bet vēl ir cerības (droši vien gan nepamatotas), ka Bardejovā rītdien būs labāk.
Jā, stāstījumam par Košici klāt vajadzētu pielikt fotogrāfijas, bet man šeit ir ierobežots trafiks, tā ka tās droši vien ātrāk kā pirmdien neparādīsies. Bet atkārtošos - pilsēta ir ļoti skaista. Ā, jā - pilsētā arī paēdām, diezgan glaunā restorānā (bet ne diez ko dārgi), es ieēdu slovākiem maksimāli tradicionālo produktu - holuški (tās ir īpatnējas miltu klimpas) ar spinātiem un šķiņķi (arī ēdiena foto būs).
Pēc atgriešanās noskatījāmies kopīgi filmu "Kukuška" (patika, apraksts arī taps), tagad dzeru pēdējos malkus "Kofolas" un rakstu šīs piezīmes. Rītdien - braucu uz Bradejovu, Artjoms vēl nav izlēmis, vai man piebiedrosies vai nē (galvenais, ka viņam negribas iet līdz dzelzceļa stacijai). Ja brauksim divatā - tad ap desmitiem, ja viens - tad ap astoņiem. Katrā gadījumā - ziņošu arī turpmāk par saviem jaunumiem.