Pēdējā vēsts

2009-06-18

Konkrētu mirkli, kad tas sākās, es neatceros. Un droši vien arī pašā attiecīgajā mirklī nepadomāju – lūk, ir sasniegts lūzuma punkts, tagad viss būs savādāk. Tādām domām parasti neatliek laika – tu skrien, darbojies, mēģini kaut kādā veidā izsisties kaut par trīs soļiem uz priekšu, un par lielajiem jautājumiem aizdomājies labi ja reizi nedēļā, kad ilgāk nevari aizmigt. Bet tad piespied sevi domāt par kaut ko citu – kaut ko sadzīvisku, kaut ko „aktuālu”, un atkal iegrimsti tik raksturīgajā tumsā. Tādā veidā paiet mēneši, gadi, bet tu joprojām domā par to, ko rītdien ēdīsi brokastīs un kādā veidā lai iekļaujas atskaites nodošanas termiņos.

Taču tas, ka es neredzēju lietas kopsakarā, nenozīmēja, ka šāda kopsakara nemaz nebija. Zobrati kādā brīdī bija sākuši griezties, plūsma bija atvērta, bet es joprojām sēdēju, cieši uzmaucis katlu pār acīm un apjautu tikai to, kas norisinājās manas darba telpa 2x2 metros.

Mēdz teikt, ka līdz ar moderno tehnoloģiju attīstību cilvēks par visu uzzina ātrāk un labāk. Nav šaubu – avīzes ir ātrākas par mutvārdiem, televīzija – par avīzēm, bet Internets – par visu līdz šim pieejamo. Taču patiesībā tas, protams, nekādu informāciju tev nesniedz. Nē, es nesaku, ka tu nevarētu tur iepazīties ar valdības lēmumiem vai uzzināt, par cik miljoniem tugriku kāda popzvaigzne apdrošinājusi savas krūtis pret priekšlaicīgu nolietošanos. Šāda veida informāciju tev pat ar karoti (banneriem) mutē ieliks, bet kaut ko lielāku, kaut ko principiālāku – nē un vēlreiz nē.

Tu tagad droši vien domā – viņa gaļasmašīna ir tukša, tajā visā nav nekādas domas, un beigu beigās izrādīsies, ka viņš ir slēpts bībeļu tirgotājs vai sazvērestības teoriju adepts. Visi skaistie vārdi izrādīsies tikai mēģinājums pārdot preci – nekas vairāk. Atļaušos apstrīdēt šo tavu viedokli – ja viss būtu tik vienkārši, es arī pats būtu laimīgs. Es tiešām ar vislielāko prieku pārdotu tev bībeļu komplektu vai iegalvotu, ka ik vārds, ko saka ģenerālis Petrovs, ir patiesība. Taču ja tu mani pazītu labāku, tu zinātu, ka es vispār neko nemāku pārdot, ne savus darbus, ne savu intelektu ne pat savu pārliecību. Tirgus ekonomikas apstākļos esmu baltais zvirbulis, melnā avs, zaļā vārna vai violeti-strīpotais burunduks. Es nekur īsti neiederos un nekur neesmu mājās.

Tātad es nezinu, kad tas sākās un kāpēc tas sākās, bet vienu dienu es sapratu, ka tā turpināties vairs nevar. Dzīve bija nodzīvota tukši, bezmērķīgi un parasti. Tu teiktu – bet tu taču esi vēl tik jauns, par kādu nodzīvotu dzīvi tu runā? Tev vēl priekšā būs daudz skaistu vasaru, lietainu Jāņu un nelaimīgu mīlestību. Bet kā tu to vari zināt? Vai tu izlasīji TV programmā, ka es dzīvošu līdz astoņdesmit piecu gadu vecumam un nomiršu Kubā septiņpadsmitgadīgas meitenes apskāvienos? Tikpat labi mani var jau šodien notriekt automašīna vai varu aizrīties ar olīvi un nosmakt. Un ko tad? Tad nebūs nekādu iespēju savu plānu īstenošanu atlikt uz vēlāku laiku – gan es vēl kādreiz buru laivā šķērsošu Atlantijas okeānu. Jā, varbūt nākamajā dzīvē, kad mēs abi būsim kaķi, kā „Vaniļas debesīs”, tajā filmā ar Tomu Krūzu, kuru esmu redzējis teju vai desmit reizes.

Tā tu redzi – tajā brīdī, kad es to sapratu, man vairs nebija izvēles. Es nevarēju gaidīt, kamēr bērni būs lieli, kamēr būs nomaksāti kredīti par mašīnu un dzīvokli, kamēr valstī beidzot pie varas būs godīgi politiķi. Es skaidri un gaiši biju sapratis, ka pa šo ceļu ejot tālāk otrpus varavīksnei es nenokļūšu. Un tālab – es rīkojos. Teikt „pieņēmu lēmumu” šeit nebūtu pareizi – nebija nekādu lēmumu, nekādas izskatīšanas – vienkārši vienā mirklī es atteicos no visa tā, kam biju veltījis savu līdzšinējo dzīvi un aizgāju no tās prom. Varbūt tur pie vainas bija kāds īssavienojums smadzenēs, apslēpta bērnības trauma seksualitātes sfērā vai vēl kas cits – mani īpaši neinteresē, kādi bija mani motīvi, jo gala rezultātu tie tāpat neietekmē. Galvenais bija fakts – es sekoju savam dzīves aicinājumam, tam, kas mani bija vilinājis jau kopš bērnības, bet kam es dažādu iemeslu dēļ nebiju uzdrīkstējies pievērsties iepriekš.

Labi, ka mans aicinājums nebija saistīts ar lieliem tēriņiem un nopietniem gatavošanās darbiem. Būtu es gribējis, piemēram, veikt valsts apvērsumu, droši vien vismaz kādu nedēļu to plānot vajadzētu, bet kāpienam K-2 virsotnē būtu nepieciešami vēl nopietnāki priekšdarbi. Taču es gribēju kaut ko vairāk – pilnīgu brīvību.

Es būtu varējis arī kļūt par bezpajumtnieku – aiziet no darba, ģimenes, aizbraukt ar autobusu uz Narvu un sākt tur jaunu dzīvi. Tas būtu mans otrais pilnīgas brīvības variants. Tomēr bezpajumtnieka dzīvei ir arī savi trūkumi. Es nedomāju ar to acīmredzamos – sliktus dzīves apstākļus, problēmas ar uzturu, sliktu aromātu un līdz ar to nespēju stāties jebkāda veida attiecībās ar citiem slāņiem piederošiem cilvēkiem. Bezpajumtnieks tomēr īsti brīvs nav – lielāko daļu laika viņš pavada, meklējot ēdienu vai vietu, kur pagulēt. Kas gan tā par brīvību? Varbūt vēl kaut kur dienvidos, Portugālē, tu vari būt brīvs bezpajumtnieks – ir silts, saulains, un koki pilni augļiem. Bet Eiropas ziemeļaustrumos? Kur pat jūnijā reizēm temperatūra ir tikai nedaudz virs nulle grādiem, kur līst biežāk nekā nelīst un kur arī cilvēki ar darbu un dzīvokli reizēm pārtiek no atkritumiem? Te tu kā bezpajumtnieks esi vēl vairāk nodarbināts nekā biroja klerks. Visu dienu tu skraidi, ņemies, darbojies, bet rezultāta – nekāda. Šādos apstākļos par Diogēnu nekļūsi, kaut tu piecās mucās dzīvotu.

Un tad es sarāvu važas, no pirmās līdz pēdējai. Atā, ģimene! Atā, darbs! Atā, kredīt! Atā, draugi! Atā, vecie hobiji! Atā, Jehovas lieciniek no septiņpadsmitā numura! Es esmu brīvs, es esmu aizlidojis. Es esmu kļuvis pats. Tik vienkārši kā apčurāt divus Brīvības pieminekļus. Atliek tikai to pateikt sev pašam, un viss notiek.

Domāju, ka neviens no viņiem nezina, kur es tagad esmu. Neviens nedzirdēja no manis ne vārda, ne mājiena. Es vienkārši ņēmu un pazudu. Droši vien mani meklēja policija. Iespējams, kāds vīrs Talsos pēcāk apgalvoja, ka redzēja mani pērkam RIMI divas pakas piena. Varbūt kāda pusmūža sieviete Tērvetē teica, ka es viņu mēģināju izvarot svētdienas vakarā netālu no Kultūras nama. Gluži reāli, ka kāds cits vīrietis atzinies manis slepkavībā laupīšanas nolūkā. Tas viss nebūtu nekas pārsteidzošs, bet viņi melo. Es neesmu nedz pārvērties par piena cienītāju, nedz pievērsies izvarotāja arodam, nedz vēl jo vairāk miris. Es vienkārši pazudu un pievērsos tam, kas man patīk vairāk par visu šai pasaulē. Tam, kas dod man prieku dzīvot, kas dod man gandarījumu un kā dēļ tagad, ja es aizrītos ar olīvi, man nebūtu jānožēlo neizmantotās iespējas. Patiesībā tas nemaz nav svarīgi – kas tieši ir tas, ar ko es nodarbojos, svarīgākais ir tas, ka es esmu laimīgs. Un tas, ka es tagad TEV rakstu šo vēstuli, ir tikai tādēļ, lai tu zinātu – nekas nav neiespējams. Laime ir sasniedzama, un par to nav jāmaksā pārāk daudz, tikai tik, cik tā patiešām ir vērta.

Droši vien es tomēr izklausos pēc pārdevēja vai sludinātāja. Lai tā būtu – mani tas sen vairs neuztrauc. Ja tu uzskati, ka šī ir mēstule un nevis vēstule – lai tā būtu. Tā ir tava izvēle, ne manējā. Un tas esi tu, kam katru reizi, ēdot olīvi, jābaidās no aizrīšanās un nāves.