Kazhes pierakstu burtnīca

Kad bijām Prešovā, jau diezgan savlaicīgi izlēmu, ka man būs nepieciešama kāda grāmata, ko lasīt atceļā uz Rīgu. Izvēle krita uz Salmana Rušdi vienu no jaunākajiem romāniem - "Florences apbūrēja". Aizrauties ar sižeta atstāstījumu es šoreiz neriskētu - pārāk daudz grāmatā ir notikumu, personāžu, darbības vietu un turklāt visticamākais savā stāstījumā es tāpat visu sajaukšu. Lai kaut nedaudz būtu skaidrs, par ko īsti ir šī grāmata, varu pieminēt, ka darbība tajā norisinās ap 1500.gadu vairākās vietās - gan austrumos, gan Florencē, skarot arī Jaunās pasaules tēmu. Vēsture un autora iztēle šajā romānā ir savīti visai cieši, bet tas, protams, nenozīmē, ka šis būtu tradicionāls "vēsturiskais romāns". Vislielāko līdzību tajā saskatīju ar Umberto Eko "Bodolino", kurā principā bija ļoti līdzīga nostādne, un patiesībā arī sižetos ir gana daudz kopīgu elementu.
Kā jau tas vispār raksturīgs Rušdi grāmatām, "Florences apbūrēju" lasīt ir diezgan grūti - valoda viņam ir sarežģīta, teksti ļoti piesātināti un pret lasītāju prasīgi. Bet vienlaikus - arī lasītāju atalgojoši. Jā, īstenībā šo grāmatu es varētu arī nosaukt par "Harūnu un stāstu jūru" pieaugušajiem.
Vienīgi apraksts kaut kā man šai grāmatai nevedas - izlasīju to jau diezgan sen, bet nekādi nevarēju saņemties uzrakstīt. Un nekas, ka grāmata man patika, vienkārši kaut kā man pietrūkst, lai formulētu savu spriedumu par to - kaut vai lai pamatotu, kāpēc tieši tā nav tik laba kā "Pusnakts bērni" - jo tāda tā tiešām nav.