Drēbes jeb Ādama tērps
Turpinu savu iedziļināšanos Paula Bankovska daiļradē, kurā pamazām kļūstu par arvien lielāku zinātāju. Patiesībā laikam gan man vajadzētu šim autoram beidzot pateikt "čau!" un sākt lasīt arī kādu citu mūsdienu latviešu rakstnieku darbus. Pretējā gadījumā varētu padomāt, ka visa latviešu literatūra mūsdienās aprobežojas ar vienu Bankovski.
"Drēbēs" Bankovskis iet pa 20.-21.gadsimta literatūrā ļoti populāru un bieži staigātu taciņu, proti, izmanto senu mītu un ietērpj to jaunās drānās. Ja nemaldos, jau vismaz kopš Džoisa "Ulisa" šis paņēmiens ir gaužām populārs, un rets ir tas rakstnieks, kas to ne reizi nebūtu licis lietā. Turklāt pārsteidzošā kārtā tieši par šo konkrēto mītu iepriekšējo grāmatu lasīju burtiski pirms nedēļas. Droši vien no grāmatas nosaukuma tu jau būsi nopratis, ka runa, protams, ir par pasaules radīšanu, Ēdenes dārzu, Ādamu, Ievu, čūsku un citiem tam raksturīgajiem elementiem. Jā, un iepriekšējā grāmata, kur tēma parādījās, bija Bernarda Verbēra "Zvaigžņu tauriņš". Turklāt, lai nebūtu "spoileru", attiecīgās grāmatas aprakstā es nemaz nepieminēju, ka tajā šī tēma parādās. Bet šeit, protams, varu "spoilēt", cik vien man tīk.
Bankovskis sev raksturīgā manierē Ādamu ievieto diezgan ikdienišķā vidē - mūsdienu Latvijā pusmūža vīrietis vārdā Ādams pamostas pēc ribas izņemšanas operācijas, neatceroties neko no savas nesenākās pagātnes, viņam saglabājušās vienīgi bērnības atmiņas. Un visai drīz stāstā iesaistās arī divas viņa dzīves centrālās sievietes - Ieva un Lilita. Un vēl kā novērotājs piedalās pats Radītājs - Dievs.
Vispār jau brīžiem rodas sajūta, ka Bankovskis pats šo romānu tā īsti nepabeidza - daudz kas tur šķiet tāds puspabeigts, ne līdz galam noslīpēts. Ir daļas, kuru vienotība šķiet pietiekama, tās ir labas, bet pa brīžam šķiet, ka Bankovskis nodeva tipogrāfijā romāna beta versiju. Man jau principā patīk tādas postmodernās spēles, kā šajā grāmatā tiek praktizētas, un lasīt bija gana interesanti un pamācoši. Seksa tēmas risinājums varbūt šeit arī nebija diez ko baudāms, un joks ar divām atkārtotajām nodaļām man arī ne pārmērīgi patika, taču kopumā grāmata šķita pietiekami veiksmīga.
"Drēbēs" Bankovskis iet pa 20.-21.gadsimta literatūrā ļoti populāru un bieži staigātu taciņu, proti, izmanto senu mītu un ietērpj to jaunās drānās. Ja nemaldos, jau vismaz kopš Džoisa "Ulisa" šis paņēmiens ir gaužām populārs, un rets ir tas rakstnieks, kas to ne reizi nebūtu licis lietā. Turklāt pārsteidzošā kārtā tieši par šo konkrēto mītu iepriekšējo grāmatu lasīju burtiski pirms nedēļas. Droši vien no grāmatas nosaukuma tu jau būsi nopratis, ka runa, protams, ir par pasaules radīšanu, Ēdenes dārzu, Ādamu, Ievu, čūsku un citiem tam raksturīgajiem elementiem. Jā, un iepriekšējā grāmata, kur tēma parādījās, bija Bernarda Verbēra "Zvaigžņu tauriņš". Turklāt, lai nebūtu "spoileru", attiecīgās grāmatas aprakstā es nemaz nepieminēju, ka tajā šī tēma parādās. Bet šeit, protams, varu "spoilēt", cik vien man tīk.
Bankovskis sev raksturīgā manierē Ādamu ievieto diezgan ikdienišķā vidē - mūsdienu Latvijā pusmūža vīrietis vārdā Ādams pamostas pēc ribas izņemšanas operācijas, neatceroties neko no savas nesenākās pagātnes, viņam saglabājušās vienīgi bērnības atmiņas. Un visai drīz stāstā iesaistās arī divas viņa dzīves centrālās sievietes - Ieva un Lilita. Un vēl kā novērotājs piedalās pats Radītājs - Dievs.
Vispār jau brīžiem rodas sajūta, ka Bankovskis pats šo romānu tā īsti nepabeidza - daudz kas tur šķiet tāds puspabeigts, ne līdz galam noslīpēts. Ir daļas, kuru vienotība šķiet pietiekama, tās ir labas, bet pa brīžam šķiet, ka Bankovskis nodeva tipogrāfijā romāna beta versiju. Man jau principā patīk tādas postmodernās spēles, kā šajā grāmatā tiek praktizētas, un lasīt bija gana interesanti un pamācoši. Seksa tēmas risinājums varbūt šeit arī nebija diez ko baudāms, un joks ar divām atkārtotajām nodaļām man arī ne pārmērīgi patika, taču kopumā grāmata šķita pietiekami veiksmīga.
2009-07-25
comments powered by Disqus